Uz brīvdienām viena ar bērnu. It kā pirmoreiz tik mierīga (zāles!), apskatījos arī vienas klasesbiedrenes ūberlaimīgās ģimenes bildes - nav emociju, neskauž kā parasti.
Rīt viens plāns, parīt tāpat, kā neizgāzt?
Nu suņi arī ir! Tas palīdz.
Parasti es aizeju pētīt citu cilvēku dzīves, salīdzināt detaļas un tas beidzas ne ar ko, un priecāties par to, kā domāšana pamazām izrubās/izslēdzas.
Bērns ir ļoti interesants, protams, bet, kad paliec viens, tad viņš tikai traucē - nu, kā vienmēr ar mani ir bijis.
Sūds.
Tagad pietiks, iešu prom. Redzēs, kādas tās dienas sanāks. Naudas it kā būtu jāpietiek, ja nesavārīs sūdus, ēdiens pāri acīm pieejams. Man, zināms, no sevis ir bail.
Atceros Ulda - "vai tu bēdājies, ka es braucu prom?" man tas bija pārsteigums, jo kaut kā šoreiz viņš man daudz pievērsa uzmanību. Kāpēc? Nāca pretī ar suņiem, daudz glāstīja..es nezinu..tas jautājums izskatījās pat pa pusei nopietni, tā, it kā viņš gribētu zināt, vai esmu viņam pieķērusies vai tikai izmantoju par resursu avotu - bet baidās nopietni jautāt.
Nav patīkami atzīt, ka esmu pat ļoti pieķērusies un tas nezūd. Tas ir kaut kas cits nekā iemīlēšanās, nu jau ir par daudz laika pagājis. Miesaskāre jā, ļoti daudz, protams, bet vēl kaut kāda interese un perspektīva.
Pasaulē, kur viss ir vai nu paredzams, vai atgrūdošs un nesaprotams, pārāk moderns, viņš ir optimālais stabilitātes un radošuma sajaukums.
Cik birokrātisks teikums! Neprotu labāk uzrakstīt. Bet es jūtos tik mierīgi ar viņu, - protams, mēs nesaprotamies un ir aizliegtās teritorijas, filmas, psihes pārbaudījumi, mēs abpusēji esam novilkuši dzeloņdrātis un aiztiekot ir rūgtums, - bet tur kaut kas mierīgs un mīļš ir, un es no tā labprāt neatteiktos.
Vai tad vēl kaut kas cits saucas - mīlestība? Domāju, ka nē.
Izdevīguma un rūpēšanās apvienojums..
Man ir gan bail atzīt sev, ka viņu mīlu, jo tad taisīt histērijas un piekasīties kļūst grūti. Par to nevar padomāt vairs, Alise prasa savu. Rītdienai jātaisās. Es ceru, ka neizgāzīšu pasākumu.
_____________________________________________________________________________
Papildināts svētdienas vakarā 18:20.
Bijām uz "Dauderu" muzeju, Ģimenes dienu, skatīties bruņinieku aprīkojumu un pēc tam gulēt (bērni) pie Daces.
Problēma izrādījās rōzā ragaviņas, kurās Alise tika vilkta turp un atpakaļ kādu kilometru. Viņas ieilgušais klepus tās dienas vakarā kļuva par tādu īpaši riebīgo.
grr, vakarā es, protams, sevi lamāju - kāpēc vajadzēja vēl pēdējā brīdī sākt tās vafeles taisīt, kāpēc nevarēju vispār vienkārši iet uz muzeju un gaidīt sākumu, tās xdesmit minūtes jau paskrietu ātri.
Nez, naktī viņa kaut cik gulēja, es gulēju blakus, daudz sliktāk par viņu šaurajā gultiņā.. No rīta pat it kā normāli jutās, dzīvojās, - kamēr es pie datora aiz skaudības lasīju par Kultūru vidusskolu, tikmēr smuki izēda b/d dāvinātās piparkūkas, spēlējās. Gājām uz veikalu, arī nekas tāds novirzīts.
Tikai negribēja iet gulēt. tika tikai trijos, kopā visa likšana aizvilka vismaz pusotru stundu. Piecos pamodās no sapņa un sabrēcās no tumsas istabā, tad dziļi nejauki klepoja..un aizmiga atkal.
Es ceru, ka Uldis ar visiem nav pa ceļam nosities un mums vakarā vedīs pienu no Maximas..
Rīt baigi vajadzētu aizkulties līdz TBC slimnīcai, līdz Purvciemam, lai ir miers ar tbc izslēgšanu. Es jau riktīgi sanervozējos, nu nolādēts, šitā bomžu slimība, un vēl atteicos DzN viņu potēt. Labi, ka nebija pakāsta pošu pase. Tur arī izlasīju - ka pēc laikam trim mēnešiem viņš - uz trijmēnešu poti - tā arī ir savu tbc dabūjis.
nu jā..un vēl tā gripas pote. rīt bija kārtīgs maratons paredzēts: Mantū tests, ģimenes ārste - kur jādabū mums abiem atlaides izziņa gripas vakcīnai - sociālais dienests - kur jāiesniedz lūgums pēc žēlabu pabalsta dzīvoklim un jāiedod trūkstošie dokumenti - un vēlreiz sociālais dienests - kur Edžum jāapskata soc.reh.krist.centrs "Sirdsgaisma" - un visbeidzot "Vadakstīte", kur jāizņem Alise, ja pirms tam jau nav saņemts nikns zvans par citu bērnu apdraudēšanu ar viņas klepu!
Ja to visu pakāš podā, tad ir kā parasti, garīgais zemē par plānotnespēju.
Es nezinu..Mēģināt jau laikam mēģināšu.
Miers tā arī paliekoši nepazuda pa brīvdienām.
Neko nesakārtoju! Sestdien pārradāmies tikai septiņos (suņi nebija piečurājuši, ēst nedošana attaisnojās), un šodien es mazgāju veļu, trīs reizes. Tajā arī viss pagāja. Divreiz pie datora. Ar suņiem, uz veikalu, dot ēst Alisei, likt gulēt, veļa-veļa-veļa, dators otrreiz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru