ceturtdiena, 2014. gada 27. februāris

Apziņas plūsmas sviests ar darba meklēšanu, lielkašķi ar Uldi utt.

Nu, kas tur var būt?

Interesanti, kas būs, ja viņš vispār nerādīsies, nozudīs.
Dabūšu aizņemties no vecākiem naudu, tad viņi viņam zvanīs, tad viņš necels, tad zvanīs man un teiks, lai tak neākstās.
Nē, atnāca mājās pārgulēt laikam.

Dīvaini, bet vakarā pat diez kādas trauksmes vairs nebija. Nu, miegs, miegs. Dace uzreiz pēc atnākšanas mājās sāka palīdzēt ar bērniem, tā arī ap astoņiem Alise tika nolikta gulēt - paldies Dievam - vismaz atgūs iekavēto.

Edžus nolažoja ar mācībām. Es nezinu, kāpēc īsti. Vai nu tā trauksme skolā (sidžene), vai arī negribēšana parastā. nu ko, viņš ļoti palīdzēja man berzt virtuvi un vāca māsiņu apmēram pusotru stundu, kad es snaudu (jā, biju nomodā un runāju, bet gulēju viņa gultā), un tad izrādījās, ka aizmirsis dg skolā. Deviņos piecēlos un aizgāju līdz eklasei, un tur - trīs mājasdarbi, vienu līdz pusei nomocīja un izslēdzās.
A ko.. Koncerts, Alise, mājās vakariņas, tas bija ilgi un nogurdinoši.
Zāles vismaz šodien vienreiz iedzēra. Ar leikotriēna kavētājiem galīgi neiet, tos jādzer vakarā un takš nekad neiedzer, nu vāks. Es nezinu, kad beigsies klepus.
Jā, un degunam nelieto n e k o. ne hormonus, ne propolisu, neko.

"kāpēc cilvēki izvēlas nabadzību, apreibinošas vielas, apšaubāmu stāvokli sabiedrībā? viņi varētu dzīvot kā visi pārējie, skriet pakaļ vimpeļiem, bet tas ir neiedomājami garlaicīgi". Aptuvens citāts. Izrādās, "neērtā vieta" no tā paša katla, varētu uzjautāt O. - jāpiesargās, nedrīkst to rakstīt elektroniski, apvainosies, nu, ir jau ļoti privāts pasākums, te Latvijā darbu tad var arī nedabūt, vai zin.

Kāpēc par to domāju? Droši vien, ka grūti izturēt, tāpēc. Pat matus nevar izmazgāt saņemties, un čupas (drēbju) nekļūst mazākas. Rīt mani pazemos iekš N V A. Nu..a ko..nevarēšu samaksāt vasarā par ārstu, ko tad? kā Simons emigrēšu? Nu nē taču.

Toreiz, kad pirms divarpus gadiem sāku un pametu sadarbību ar sociālajiem, bija tieši tāpat, tikai mājās nebija Daces, mediatora.

Tāpēc arī pametu, ka nespēju kārtīgi ierasties, izdarīt, atķeksēties, un reizēs, kad spēju, es pietēloju, ka viss kārtībā, lai nesūtītu pie psihiatra. Hm.. Antidepresanti var sagatavot smadzenes, lai tās būtu lietojamas, bet prāta-uzvedības (kognitīvi-biheiviorālos) modeļus tās turpinās atražot, arī esot optimisma modē. Lūk..
Laikam jau dos man AD un laikam arī dzeršu. Es nezinu, vai ir cits ceļš, ne jau velti tādi kā Simons dara to, ko viņi dara, lieto austrumu kaifus visvisādākos. Un arī Utināns jau paredz to pašu. Par to nerunā, bet - realitāte jau tikmēr notiek.
No neērtās vietas aizbēg uz ērtāku.

Šodien nāca prātā, ka, sākot apzināti tiekties pēc pāru attiecībām, es līdz izmisumam ļoti vēlējos, lai nebūtu jābēg no neērtās vietas, bet k o p ā būtu tas stāvoklis, tā kombinācija, kur ir mājas, var atpūsties un tikt uz ērtāku.

Vai "aarzemniekam" Jorenam ir vairāk serotonīna receptoru jebšu tā ir epiģenētika, kad pārtikusī Vācijas bērnība tos savairoja un ieslēdza?

Viņš tik drūmi nerakstītu.

Un tai pat laikā..
Lūk..
es domāju - ka - tikko es spēju apmierināt pamatvajadzības, es kļūstu ārkārtīgi sapņaina. Nekādas ipomejas nevajag. Ko tur. Tas arī ir pamatiemesls, kādēļ neko nemēģinu, kas tad būs - kādu Pandoras lādi atvēršu.  Ar Daci R. runājām jau sen un daudz- viņa sevi dzērumā zina un labi māk kontrolēt. Kad man noņemtu bremzes, dies pas. Neko nejēgtu. Es no tiem. Droši vien tas no bērnības un diez vai to var izmainīt, tādu "firmwāri".

Sapņaina. Normāls pragmatisms, starpstāvoklis starp drūmo un piekasīgo eksistenciālismu un sapņainajiem varavīksnes mākoņiem neeksistē?

Vai to es meklēju sapņos par karjeru zinātnē, ka tā palīdzēs valdīt prātu?

Daudziem jau arī palīdz. Vai šis sapņainums nozīmē, ka nepratīšu domāt un neko nozīmīgu nesecināšu?

Darbs dara darītāju - varētu būt patiesībai tuvākā atbilde. Kā es varu zināt nemēģinājusi? Labi, aptuveni zinu, un tomēr sevi ierobežoju, ieliekot šajos priekšstatos. Katrreiz, kad piespiedu kārtā atstāju komforta zonu, izrādās, ka realitātē esmu citāda, nekā biju domājusi no iekšienes šķitumā.

Phe, citiem komforta zona beidzas mežā, man darba devēju un valsts iestāžu kabinetā.

Šoreiz nedomāju par pašnāvību? Laikam ne. Bija lielas dusmas uz Uldi. Bija pārinodarījuma sajūta. Vilšanās par Žannas konsultāciju, kaut gan viņa mēģināja mani piesardzīgi atbalstīt un pētīt. nu, nesapratāmies. Es gaidu  - ko?
Mammu? Nē, laikam jau vecāko māsu, kas palīdzēs tikt galā nesaprastajos pieauguša cilvēka atbildības mudžekļos.
Kur tad tādu raut. Kuram var atzīties, ka jūtos maza un ievainojama.
Uldim tas ir jau līdz vienai vietai un viņam mana būtība nav vajadzīga.
Tas ir, viņš manā vājumā nekādu stiprumu nesaskata.

Man apnika rakstīt, jo noteikti sākšu ciklēties un kaut kur nevajadzīgi iedziļināties, un piepļūtīts vien būs.
Rīt būtu jāaizvelkas visur tur, kur butu jāaizvelkas.

Un es nezinu, vai vibrators un dators kaut ko atrisinātu. Gribasspēka trūkumu jau noteikti ne. Un nez vai palīdzēs noteikt precīzāk robežas starp nogurumu un to pašu gribasspēka trūkumu vai bēgšanu un sevis mānīšanu.

Narkomāni saka, bēgšana esot vajadzīga un bez tās nevarot.
Ko saku es? Es gribētu zināt, ko saka IT, viņai droši vien ir labas attiecības ar šo. Un Oskars. (nez, vai viņi kādreiz būs pāris?)
Bet vienalga es saku, ka bēgšana droši vien ir katram savā devā vajadzīga, smadzenes jau tā vai tā grib izrubīties un paskatīties no cita leņķa. Bērni, jā, tie prot ļoti labi sabalansēt koncentrēšanos ar konstruktīvu, jēgpilnu atslābšanu, ar spēli - tas nav kā pasīva pļeka pusi diennakts, tā ir skriešana, aerobais treniņš, visi tie konstruktīvie sūdi, ko mēs - pieaugušie - muti atplētuši no bērniem mācāmies.
kur mēs viņus sabojājam? Igauņu skolā es redzu, ka vecāki ļoti cenšas nesabojāt bērnos to, kas ir gudrāks par viņiem pašiem, man liekas, ka kādu trešdaļu es jau esmu nobojājusi - novītinājusi kā puķi podā.
Nu labi, bet es reti kad māku noteikt sev šo bēgšanas robežu. Varbūt tāpēc, ka mani neviens par to īsti nemācīja? Vai tāpēc, ka pārāk daudz par to bāra? Vecmāmiņa nemācīja, un pie viņas arī tā es nebēgu tik daudz,  nu labi, introverta, bet ar viņu arī runājos tik daudz, ka nevarēja atkratīties.
Mammai atkal - pa prātam varēja izdarīt, ja nemaisījās pa kājām. Un grāmatā iebāzties skaitījās jēdzīga darbība - kad tas aizgāja galējībā, viņa vairs izraut nevarēja, jo formāli jau piekasīties nevar. Atstāstīt varēju, parādīt varēju. Pati vina nebija tik fizkultūriska un vēl nogurusi pēc darba Valmierā un ceļa, bet to jau bērnam nerādīja, lai sviedri nekož acīs, lai tik tas bērnības skaistums.
Nu jā, nevajag jau arī tualetes podus likt berzt uzreiz, bet tomēŗ vecmammai sanāca parādīt gan to ikdienu, gan štātes, kā Dimiters saka.

Nu, un ko tagad, kad nemāku joprojām?
Dace arī nemāk, tas ir skaidrs,
un uztraucos par to, ka Edžus nemāk, un būtu īstais laiks iemācīt.
Sirdsgaismā to māca un arī sporta pulciņos, kur saspiežas laiks un prāts tiek apdzīts un ar kustībām iespiests stūrī tā, ka nevar visu vairs nobremzēt.
Tāpēc arī mans sapnis par fizioterapeita profesiju.
He. Nu, labi, tas vismaz atpazīts.
Bet sports neapšaubāmi ir vajadzīgs, vajadzīgs kā ēst..

Un pašnāvību taisīt tagad tiešām nevajag, ir kaut kas vēl atlicis, ko noskaidrot, un gribas tomēr būt pie saviem bērniem, ja kāds vēzītis jau tāpat neizspēlēs jociņu.
Sasiet mazus darāmus darbiņus krellēs citu pie cita - viens, šis, nākošais - un tad tā pašnāvība atkāpjas, kur tad viņa liksies, jo nav, kad par to domāt. Tā mana mamma imitēja - atdarināja darbību.


E-pasts? Kāpēc es gaidu, kad atrakstīs Armands?
Labs jautājums?
Būtu jau labāk, ja viņš nerakstītu.

Es redzu, ka ir apvainojies par manu nedarbošanos viņa virzienā.
Nu labi.
Bet kāpēc es gaidīju?
Laikam jau vecais "sievietes derīguma apliecinātājs". Atcerējos tikai tagad, ka otrreizējā pišanās bija t ā motivēta. Sak', tu, Uldi, mani triec ratā un vērtē kā trauklupatu, labi, es vienu brīdi sajutīšos, ka mani kāds novērtē un dievina, un tad vēl viņam pakalpošu.
Nu, protams, ka cilvēkam var būt citi plāni, visādas gandarījuma gūšanas un prasību piepildīšanas - ar ironiju, un viņš arī ir dzīvs, kaut arī neglīts un nepanesami egoistisks, bez ironijas. Pāri paliek tikai konkurences cīņa un vajadzības, kas cilvēkiem liek vienam otru meklēt un tad domāt, ko no kura var izspiest un par cik. Kaut it kā gribas "do-ot, un doot un dooot" (PeR dziesma).

Nu, sapināmies meistarībā mēs ar Armandu. Stulbi bijām. Tagad - nekas jau nemainīsies, viņš ir ietiepigs un apvainojies. Es gribētu, lai viņš varētu iesmiet par to visu kā Haralds un mani kā brālis - kura man nekad nav bijis - samīļot.

Jā, man sasodīti pietrūkst lielā brāļa! Cik Alise būs laimīga, ja tas dēls iznāks jēdzīgs!

Hm, kur tādu LB varētu atrast? kādu lielāku gudrāku? Utināns derētu, bet baigi dārgi sanāk. Vēl ? Matulis ir ņirga tomēr, kaut mēģināja būt kaut cik saudzīgs, bet vairāk man draugu nav. Oskars? Nez vai gribēs, pats meklē atbalstu, lai cik asredzīgs nebūtu.

Kaut gan viņš ir reālākais kandidāts.
Kārlis K.? Aizņemts līdz matiem.

Edgars? Tas pats, zvaigžņu brīdis, ligzdas iekārtošana.

Jā..to es varbūt arī Armandā meklēju. Ak vai, kā viņš apvainosies, ja tā arī pēc laika izrādīsies taisnība un ja būšu pietiekami drosmīga vai muļķe, atkarā no situācijas, lai viņam pateiktu.

Starp citu, jā, izlasīju "mansmedijs.lv" par Didzi Melbiksi, uzzināju, kas tas tāds ir, un uzzināju, kā humanitārs ļaužs var lietot valodu zināšanas.
Uzzināju, ka viņš redz, ka ar pliku žurnālistiku nākotnē būs praktiski neiespējami iekrāt vecumdienām,  - acīmredzot piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Ja tā, tad kultūras žurnālistika vēl jo vairāk - vai nu tiks dotēta vai daļēji, un man par to nav, ko sapņot, jo tirgu var piepildīt desmit vai cik tur vēl personas. Un man diez vai izdosies būt TIK nekaunīgai, lai mestos izēst Edgaru R.vai vēl kādu. Viedoklis un vis kaut kas briljants, ārpusštata - lūdzu, redakcijā - nekad. Droši vien tāpat rinda stāv uz Klasikas veco buku sprāgšanu - bet tur ir vienas beibes, kāpēc viņām būtu jāsprāgst, vēl gadus divdesmit var rullēt, ja kādu vēzi neielaidīs - bet inteliģentās jau neielaidīs. Tā ka aizmirsti. Skola un viss, un tad var sapņot par grāmatiņām.
Stulbā mūzikas izglītības sistēma. Kāpēc muzikologs nevarētu - nu, ok, gadu pamācīties pēc beigšanas - un iet strādāt vispārējā izgl.sistēmā? Varbūt to Beitāne varētu atbildēt, eksperte ar dzelzs aknām, pautiem un diez ko vēl, skaitļojamā mašīna brunčos pēc Kolberga.
Tak kurš normāls ļaužs pisīsies muziķenē, - kamēr bērnu nav, ok. Kad bērni būs - kriška. Naudas nav, strādā kā antiņš. Parastajā skolā vismaz - darbalaiks normāls, piemaksas, konsultācijas.
Jā, ..bet kur tad liksies parastie mūzpedi? Da nekur, tie muzikologi jau ir viens uz desmit, ja ne divdesmit (pieskaitām reģionu augstskolas) šitādiem! Ko viņi var izkonkurēt, suņa sūdu.
Varbūt to tiešām varu pajautāt. Jāuzrok tā Beitānes ekspertīze Daugavpils uni, kura bija gribējusi taisīt apvienoto progu - un kur viņa viņus noraka!

Kāpēc Krievijā ir tā un pie mums šitā?

Labu nakti, slēdzam šito apziņas plūsmu ārā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru