Gribētu noskaidrot, kas, pie velna, notiek ar mani "lēmumu pieņemšanas situācijās".
Domāju, ka tas ir svarīgi...
Tikko, ceturtdien, bija tas dzīvokļa gadījums.
Tas ir: Vesko mājā viena dusmīga vecmeita tante izīrē savu tēva dzīvokli par 120 plus komunālie. Dzīvoklis ir Progresa ielas tipa, nu labi, tāds, kā ir blakus mūsu abiem kaimiņiem.
4.stāvs. Mēbeles pilnīgi nevienas. Jā, tātad kaimiņiem dzīvoklis ir par dažiem m2 lielāks - tā istaba, kas ir uz dienvidu pusi, ir riktīgi liela, kā sanāk - 5m x 3,5m = 17,5m2. Otra tāda pati kā mums tagad abas, 3,5 x 4 = 14m2. Nu un virtuve tikpat maza. Vannas istabā kāds 1m2 klāt, jo tā, loģiski, ir tikpat gara kā virtuve ar viņas koridoru (atcerēties Progresa ielu).
Koka logi. Nu jā. Balkons parastais. Viss. Kosmētiskais stāvoklis vidējs. Līdzīgs kā šeit, tikai tur līmētas tapetes, nevis krāsots.
Noteikumi: viss, ko darām, ir uz pašu rēķina un izīrētāja tajā nejaucas.
Principā tas ir cenas dēļ. Es agrāk naivi domāju, ka v i s o s dzīvokļos tā ir, tas ir, ka visur saimnieks ir ar mieru kko atmaksāt. Bet - lētajā galā ir nu tā..pašvaki ar to visu.
Dārgajā galā tas iet iekšā īrē kā amortizācija.
______________________
Trešdien ieraudzīju, sazvanīju, sarunājām uz ceturtdienu pārzvanīt.
Ceturtdien man psihene sākās, tad zvanīja Uldis un sarunāja uz vakaru skatīties.
Vakarā es aizbraucu, satiku viņu, redzējām. Sarunājāmies ar šerpo saimnieci un skatījāmies uz dzīvokli.
Neko daudz es viņu neapskatīju. Ne, kāda ir grīda - pat tagad neatceros segumu, varu tikai minēt, ne, kas redzams pa logu. Stulba bez gala.
Pēc tam uzvilkos arvien vairāk un lūdzu Uldim, lai aizved mani uz kādu mežu padomāt. Viņš piekrita un aizveda uz Ziepniekkalna meža pakaļgalu (kur ieeja no rūpnīcu puses), stundu staigājām pa mežu un kūdras purvu.
Es būtu gribējusi rakstīt, bet pati vainīga, biju aizmirsusi mājās papīru un rakstāmo. Nekas nenāca prātā.
______________________________
Izlēmām, ka ne.
Ulda iemesli:
1. tā atkal nebūtu oficiāla īre. Līgums normāls, bet sociālajam dienestam rādīt tāpat aizliegts.
2. Mēbeles jāgādā no jauna. Konkrēti - skapji un viertuves iekārta. Jāgādā divas gultas, ko atdot Aleksandram.
2.a. Negrib tērēt laiku un spēku, lai divus mēnešus veltītu visam pārvākšanās un dzīvokļa nodošanas procesam. Nav pārliecināts, ka mēs ar Daci spēsim kaut kā būtiski viņam palīdzēt. Uzskata, ka atstāsim viņu vienu ar šiem darbiem, aizbildinoties ar jebko.
3. ?? Relatīvi - vide. Tas ir, uz parciņu jāiet pāri ielai.
Mani iemesli.
1. vide
2. jāpārtaisa tapetes vienā istabā
3. var nebūt spēka visu pārvākt UN izmest mēneša laikā!!!
Terapija plus skola plus darba meklēšana plus slimīgums.
jā, ceturtdien bija pirmā spēcīgā mēnešreižu diena un jutos vienkārši briesmīgi. Biju bijusi NVA un terapijā, iepazinusies ar ārstējošo psihiatru un stacionāra māsu.. NVA bija stresaina gaisotne, jo man nozīmētā aģente pieņēma arī citu aģentu klientus, gaitenī liela rinda, cilvēki ar mokām turas, lai nesāktu kašķēties, kā visur gan latvieši, gan krievi. Un vēl pie gimenes ārsta akūtajā stundā paspēju, lai tiktu uz NVA, tur atkal savas lietas. Viss labi, bet stresu kaut kur nobāzt es nevarēju. Visu laiku arī baidījos, vai spēšu to dzīvokļa apskati izdarīt bez kļūdām.
Es nezinu, vai izdarīju nepareizi.
No rīta šorīt viss izskatījās tā.
Vakar mēs ar Uldi saplūcāmies faktiski par neko. Tas ir, gulēt ejot jau ceturtdien tajā trakajā dienā, man pietrūka spēka. Alise mani aicināja viņu midzināt, tad viņa sāka trakot (jo slima un mājās un garlaikojas). Tad es viņai uzkliedzu, lai viņa iet gulēt, un gāju pieUlda, lai palīdz viņu aizmidzināt. Tas pārmeta, ka pamodināju un ka es pati esot viņai neļāvusi gulēt.
Neko, es vienkārši aizgāju gulēt uz grīdas. Iepriekš gultā ta vajadzēja pabūt, jo sāpēja mugura, mēnešreižu sāpes sakrājušās pa dienu..
Pēc tam nākamajā dienā viņš arī bija nikns,. Pirmkārt, nācās glābt situāciju manas vainas dēļ.
Es nebiju laikus viņam piezvanījusi par Edžus aizvešanu no Sirdsgaismas dienas centra.
To nācās darīt steigā un uztraukumā, jo biju vēl ierakusi telefonu gultā un nebija, no kurienes uz to piezvanīt.
Vakarā viņš vienkārši bija nikns.
Vienvārdsakot, es nezinu. No rīta domāju: redz, kā. Es biju domājusi, ka šo dzīvokli nevajag, jo gan jau kopā ar Uldi atradīsim risinājumu, kā pārciest karstumu vasarā un ieviest labāku ventilāciju - līdz brīdim, kad atradīsim ideālu variantu.
Nu jā, tur nav īsti zaļš, tajā mājā, un nav, kur labi izstaidzināt suni, jo nav kā parasti daudzdzīvokļu rajonos - zaļā zona iekšpagalmos. Tur viena māja ir iesprausta starp privātmājām ar viņu mazajiem pagalmiņiem un otrā pusē ir tuvā Ziepniekkalna galvenā iela. Kur pastaigāt tur nav tik forši kā mūsu galā, jo ierobežo Valdeķu iela un Ulmaņa gatve.
Vai es varu paļauties, ka viņš gribēs palīdzēt? Tas ir jautājums.
Vienkāršāk būtu ievākties tur, kur tāda problēma atkrīt, jo 4.stāvs un koka logi.
Vispār to visu var vienkārši salīdzināt.
Pārvietojamais kondicionieris maksā, sākot no 200 latiem - tas ir 300 eiro. Lietotu varētu atrast par 220 eiro, 150 latiem.
Cik izmaksātu pārvākšanās?
Ekspluatācijas izmaksas: jauda ir 700-900 vati atkarībā no režīma. Tātad gandrīz kilovats par stundu, vai ne? Kas zina, cik tas maksās..
Pieļauju, ka nevajadzēs visu laiku turēt ieslēgtu, droši vien var uzlikt laika releju. Nu, ar visu to, pieņemsim, ka vajag turēt 4h x 2 ieslēgtu. 8h * 8sant/kWh = 64 sant./1euro diennaktī. Ir 30 euro mēnesī.
Nav tik traki, un tāds karstums jau parasti ilgāk par mēnesi no vietas neturas. Pārējā laikā, ieskrienoties uz/no karstumu, kondišku var likt pagaidām..uz mazu režīmu. piemēram, 4h/dn, tad ir 15 euro mēnesī.
Jūnijā 15 eur, jūlijā 25 eur, augustā 40 eur, septembrī 15. Kopā cik? 100 eur, ar 5 eur "tīro" uzviju rēķinot. 100 eur gadā par dzīvokļa karstumu. Jā.
100 eur maksā dzīves kvalitāte.
Tālāk - kas tālāk? nu..aprēķināt, cik maksā plus vēl kondiška. 250 eur + 100 = 350 eur pirmajā gadā. Kad atmaksājas? Es nezinu. Principā tad, ja var nopelnīt dzīves kval.uzlabošanās rezultātā tikpat, cik ieguldīts!
Vai varēšu?
Uldis jau negribēs ne to visu maksāt, ne ticēt, ka kādreiz atnāks cipari atpakaļ. Ak vai.
Bet piemēram, vasaras darbiem cilvēkus meklē jau tagad. Kas būs, ja noslēgs līgumu, bet karstuma dēļ nevarēs pastrādāt ne es, ne Dace, kura sāks vasarā vispār pīkstēt par to, ka viņai vispār esot brīvlaiks (pēc skolas beigšanas) un vispār esot jāmācās eksāmeniem augstskolā (kurā ar 80% varbūtību tāpat budžeta vietā netiks)?
Uldis atmetīs visam ar roku un sacīs, ka negrib nevienu no mums redzēt.
Tad sanāk, ka kļūdījos, vai nesanāk? Vajadzētu no kāda rezerves numura vēlreiz piezvanīt tai izīrētājai un noskaidrot, ir vēl iespēja vai nav, ja jau reiz man tā vajag zināt.
Otra lieta, un iespējams, galvenā - par ko jau te starp rindām visu laiku ir runa - ka es garīgi, psiholoģiski pārāk paļaujos uz Uldi.
Kas notiks, kur mēs dzīvosim pēc, piemēram, diviem gadiem?
Da es nezinu.
Jo. Edžum igauņu skolai nav nekādas vainas. Tačuko darīt ar Alises talantu?
Viņai vajadzētu pamēģināt Doma skolu. Un ja ne Doma, tad Graudu ielas mūzikas skolu.
Un vasarā pirms viņas iestāšanās atkal būs jautri???
Kas būs ar Daci? Visticamāk, ka nākamajā gadā viņa tomēr dzīvos pie mums, jo - vienkārši netiks augstskolā. Ir jau piekritusi par Rīdzi un/vai mūziķenes vidusskolas kursu. Kas nozīmē - paralēli strādāt.
Ko tas nozīmē - no vienas puses, tie 3m2 būtu lieti noderējuši.
Es tiešām nesaprotu, kā būtu bijis labāk. No vienas puses, tas, ka ir jāpārvācas, nozīmē tikai to, ka vēl nevaru strādāt - jo ir jāpārvācas. Ir brīvlaika nedēļa, kas dod šo to.
Bet kāda jēga domāt, ja es nezinu, vai Inese jau nav noslēgusi līgumu.
Kā es pieciestu to, ka parciņam jāpāriet pāri ielai? Ilgi domāju. Nezinu. Es nemāku salīdzināt ieguvumus un zaudējumus. Cik dīviani, kultūras koledžā man šī izvērtējuma metode (SWOT analīze) likās pārāk primitīva.
sestdiena, 2014. gada 15. marts
ceturtdiena, 2014. gada 27. februāris
Dace
šodien parādīju "Neērto vietu" pirmo reizi īstā ierakstā, nevis pašas dziedājumā,
viņai patika, teica, ka apmēram tā izjūtot pasauli.
Es jūtos mazliet vainīga. Kā nekā viņu un Uldi nodirsu arī sociem, Žannai šodien.
Cik nu nodirsu, tā saruna jau bija ne īpaši trāpīga, patizla, lai arī centos.
Nezinu, cik tur ir reāla grūtuma un cik kultūršoka, un cik tās vēlēšanās bēgt, par ko rakstīju iepriekšējā garajā palagā.
Varētu pajautāt, var būt, ka viņa ar nezin.
Uz psiheni gribas. Tas ir, uz to mēnesi.
Gribas sagatavoties un gribas neaizlekt savai varēšanai pa priekšu.
Tad jau redzēs, vai otrdien ar Guntu atkal nebūs garām - vienreiz pirms tiem pašiem divarpus gadiem bija sadursme un tad vairāk es attaisnoti negāju..
kaut kā nesanāk man saņemt palīdzību un konstruktīvi pilnveidoties.. ar tiem speciālistiem, ar ko visvairāk gribētos saprasties, nesanāk...
viss, ar labu nakti, gribas taču celties pēc piecām stundām, mizīt..
viņai patika, teica, ka apmēram tā izjūtot pasauli.
Es jūtos mazliet vainīga. Kā nekā viņu un Uldi nodirsu arī sociem, Žannai šodien.
Cik nu nodirsu, tā saruna jau bija ne īpaši trāpīga, patizla, lai arī centos.
Nezinu, cik tur ir reāla grūtuma un cik kultūršoka, un cik tās vēlēšanās bēgt, par ko rakstīju iepriekšējā garajā palagā.
Varētu pajautāt, var būt, ka viņa ar nezin.
Uz psiheni gribas. Tas ir, uz to mēnesi.
Gribas sagatavoties un gribas neaizlekt savai varēšanai pa priekšu.
Tad jau redzēs, vai otrdien ar Guntu atkal nebūs garām - vienreiz pirms tiem pašiem divarpus gadiem bija sadursme un tad vairāk es attaisnoti negāju..
kaut kā nesanāk man saņemt palīdzību un konstruktīvi pilnveidoties.. ar tiem speciālistiem, ar ko visvairāk gribētos saprasties, nesanāk...
viss, ar labu nakti, gribas taču celties pēc piecām stundām, mizīt..
Apziņas plūsmas sviests ar darba meklēšanu, lielkašķi ar Uldi utt.
Nu, kas tur var būt?
Interesanti, kas būs, ja viņš vispār nerādīsies, nozudīs.
Dabūšu aizņemties no vecākiem naudu, tad viņi viņam zvanīs, tad viņš necels, tad zvanīs man un teiks, lai tak neākstās.
Nē, atnāca mājās pārgulēt laikam.
Dīvaini, bet vakarā pat diez kādas trauksmes vairs nebija. Nu, miegs, miegs. Dace uzreiz pēc atnākšanas mājās sāka palīdzēt ar bērniem, tā arī ap astoņiem Alise tika nolikta gulēt - paldies Dievam - vismaz atgūs iekavēto.
Edžus nolažoja ar mācībām. Es nezinu, kāpēc īsti. Vai nu tā trauksme skolā (sidžene), vai arī negribēšana parastā. nu ko, viņš ļoti palīdzēja man berzt virtuvi un vāca māsiņu apmēram pusotru stundu, kad es snaudu (jā, biju nomodā un runāju, bet gulēju viņa gultā), un tad izrādījās, ka aizmirsis dg skolā. Deviņos piecēlos un aizgāju līdz eklasei, un tur - trīs mājasdarbi, vienu līdz pusei nomocīja un izslēdzās.
A ko.. Koncerts, Alise, mājās vakariņas, tas bija ilgi un nogurdinoši.
Zāles vismaz šodien vienreiz iedzēra. Ar leikotriēna kavētājiem galīgi neiet, tos jādzer vakarā un takš nekad neiedzer, nu vāks. Es nezinu, kad beigsies klepus.
Jā, un degunam nelieto n e k o. ne hormonus, ne propolisu, neko.
"kāpēc cilvēki izvēlas nabadzību, apreibinošas vielas, apšaubāmu stāvokli sabiedrībā? viņi varētu dzīvot kā visi pārējie, skriet pakaļ vimpeļiem, bet tas ir neiedomājami garlaicīgi". Aptuvens citāts. Izrādās, "neērtā vieta" no tā paša katla, varētu uzjautāt O. - jāpiesargās, nedrīkst to rakstīt elektroniski, apvainosies, nu, ir jau ļoti privāts pasākums, te Latvijā darbu tad var arī nedabūt, vai zin.
Kāpēc par to domāju? Droši vien, ka grūti izturēt, tāpēc. Pat matus nevar izmazgāt saņemties, un čupas (drēbju) nekļūst mazākas. Rīt mani pazemos iekš N V A. Nu..a ko..nevarēšu samaksāt vasarā par ārstu, ko tad? kā Simons emigrēšu? Nu nē taču.
Toreiz, kad pirms divarpus gadiem sāku un pametu sadarbību ar sociālajiem, bija tieši tāpat, tikai mājās nebija Daces, mediatora.
Tāpēc arī pametu, ka nespēju kārtīgi ierasties, izdarīt, atķeksēties, un reizēs, kad spēju, es pietēloju, ka viss kārtībā, lai nesūtītu pie psihiatra. Hm.. Antidepresanti var sagatavot smadzenes, lai tās būtu lietojamas, bet prāta-uzvedības (kognitīvi-biheiviorālos) modeļus tās turpinās atražot, arī esot optimisma modē. Lūk..
Laikam jau dos man AD un laikam arī dzeršu. Es nezinu, vai ir cits ceļš, ne jau velti tādi kā Simons dara to, ko viņi dara, lieto austrumu kaifus visvisādākos. Un arī Utināns jau paredz to pašu. Par to nerunā, bet - realitāte jau tikmēr notiek.
No neērtās vietas aizbēg uz ērtāku.
Šodien nāca prātā, ka, sākot apzināti tiekties pēc pāru attiecībām, es līdz izmisumam ļoti vēlējos, lai nebūtu jābēg no neērtās vietas, bet k o p ā būtu tas stāvoklis, tā kombinācija, kur ir mājas, var atpūsties un tikt uz ērtāku.
Vai "aarzemniekam" Jorenam ir vairāk serotonīna receptoru jebšu tā ir epiģenētika, kad pārtikusī Vācijas bērnība tos savairoja un ieslēdza?
Viņš tik drūmi nerakstītu.
Un tai pat laikā..
Lūk..
es domāju - ka - tikko es spēju apmierināt pamatvajadzības, es kļūstu ārkārtīgi sapņaina. Nekādas ipomejas nevajag. Ko tur. Tas arī ir pamatiemesls, kādēļ neko nemēģinu, kas tad būs - kādu Pandoras lādi atvēršu. Ar Daci R. runājām jau sen un daudz- viņa sevi dzērumā zina un labi māk kontrolēt. Kad man noņemtu bremzes, dies pas. Neko nejēgtu. Es no tiem. Droši vien tas no bērnības un diez vai to var izmainīt, tādu "firmwāri".
Sapņaina. Normāls pragmatisms, starpstāvoklis starp drūmo un piekasīgo eksistenciālismu un sapņainajiem varavīksnes mākoņiem neeksistē?
Vai to es meklēju sapņos par karjeru zinātnē, ka tā palīdzēs valdīt prātu?
Daudziem jau arī palīdz. Vai šis sapņainums nozīmē, ka nepratīšu domāt un neko nozīmīgu nesecināšu?
Darbs dara darītāju - varētu būt patiesībai tuvākā atbilde. Kā es varu zināt nemēģinājusi? Labi, aptuveni zinu, un tomēr sevi ierobežoju, ieliekot šajos priekšstatos. Katrreiz, kad piespiedu kārtā atstāju komforta zonu, izrādās, ka realitātē esmu citāda, nekā biju domājusi no iekšienes šķitumā.
Phe, citiem komforta zona beidzas mežā, man darba devēju un valsts iestāžu kabinetā.
Šoreiz nedomāju par pašnāvību? Laikam ne. Bija lielas dusmas uz Uldi. Bija pārinodarījuma sajūta. Vilšanās par Žannas konsultāciju, kaut gan viņa mēģināja mani piesardzīgi atbalstīt un pētīt. nu, nesapratāmies. Es gaidu - ko?
Mammu? Nē, laikam jau vecāko māsu, kas palīdzēs tikt galā nesaprastajos pieauguša cilvēka atbildības mudžekļos.
Kur tad tādu raut. Kuram var atzīties, ka jūtos maza un ievainojama.
Uldim tas ir jau līdz vienai vietai un viņam mana būtība nav vajadzīga.
Tas ir, viņš manā vājumā nekādu stiprumu nesaskata.
Man apnika rakstīt, jo noteikti sākšu ciklēties un kaut kur nevajadzīgi iedziļināties, un piepļūtīts vien būs.
Rīt būtu jāaizvelkas visur tur, kur butu jāaizvelkas.
Un es nezinu, vai vibrators un dators kaut ko atrisinātu. Gribasspēka trūkumu jau noteikti ne. Un nez vai palīdzēs noteikt precīzāk robežas starp nogurumu un to pašu gribasspēka trūkumu vai bēgšanu un sevis mānīšanu.
Narkomāni saka, bēgšana esot vajadzīga un bez tās nevarot.
Ko saku es? Es gribētu zināt, ko saka IT, viņai droši vien ir labas attiecības ar šo. Un Oskars. (nez, vai viņi kādreiz būs pāris?)
Bet vienalga es saku, ka bēgšana droši vien ir katram savā devā vajadzīga, smadzenes jau tā vai tā grib izrubīties un paskatīties no cita leņķa. Bērni, jā, tie prot ļoti labi sabalansēt koncentrēšanos ar konstruktīvu, jēgpilnu atslābšanu, ar spēli - tas nav kā pasīva pļeka pusi diennakts, tā ir skriešana, aerobais treniņš, visi tie konstruktīvie sūdi, ko mēs - pieaugušie - muti atplētuši no bērniem mācāmies.
kur mēs viņus sabojājam? Igauņu skolā es redzu, ka vecāki ļoti cenšas nesabojāt bērnos to, kas ir gudrāks par viņiem pašiem, man liekas, ka kādu trešdaļu es jau esmu nobojājusi - novītinājusi kā puķi podā.
Nu labi, bet es reti kad māku noteikt sev šo bēgšanas robežu. Varbūt tāpēc, ka mani neviens par to īsti nemācīja? Vai tāpēc, ka pārāk daudz par to bāra? Vecmāmiņa nemācīja, un pie viņas arī tā es nebēgu tik daudz, nu labi, introverta, bet ar viņu arī runājos tik daudz, ka nevarēja atkratīties.
Mammai atkal - pa prātam varēja izdarīt, ja nemaisījās pa kājām. Un grāmatā iebāzties skaitījās jēdzīga darbība - kad tas aizgāja galējībā, viņa vairs izraut nevarēja, jo formāli jau piekasīties nevar. Atstāstīt varēju, parādīt varēju. Pati vina nebija tik fizkultūriska un vēl nogurusi pēc darba Valmierā un ceļa, bet to jau bērnam nerādīja, lai sviedri nekož acīs, lai tik tas bērnības skaistums.
Nu jā, nevajag jau arī tualetes podus likt berzt uzreiz, bet tomēŗ vecmammai sanāca parādīt gan to ikdienu, gan štātes, kā Dimiters saka.
Nu, un ko tagad, kad nemāku joprojām?
Dace arī nemāk, tas ir skaidrs,
un uztraucos par to, ka Edžus nemāk, un būtu īstais laiks iemācīt.
Sirdsgaismā to māca un arī sporta pulciņos, kur saspiežas laiks un prāts tiek apdzīts un ar kustībām iespiests stūrī tā, ka nevar visu vairs nobremzēt.
Tāpēc arī mans sapnis par fizioterapeita profesiju.
He. Nu, labi, tas vismaz atpazīts.
Bet sports neapšaubāmi ir vajadzīgs, vajadzīgs kā ēst..
Un pašnāvību taisīt tagad tiešām nevajag, ir kaut kas vēl atlicis, ko noskaidrot, un gribas tomēr būt pie saviem bērniem, ja kāds vēzītis jau tāpat neizspēlēs jociņu.
Sasiet mazus darāmus darbiņus krellēs citu pie cita - viens, šis, nākošais - un tad tā pašnāvība atkāpjas, kur tad viņa liksies, jo nav, kad par to domāt. Tā mana mamma imitēja - atdarināja darbību.
E-pasts? Kāpēc es gaidu, kad atrakstīs Armands?
Labs jautājums?
Būtu jau labāk, ja viņš nerakstītu.
Es redzu, ka ir apvainojies par manu nedarbošanos viņa virzienā.
Nu labi.
Bet kāpēc es gaidīju?
Laikam jau vecais "sievietes derīguma apliecinātājs". Atcerējos tikai tagad, ka otrreizējā pišanās bija t ā motivēta. Sak', tu, Uldi, mani triec ratā un vērtē kā trauklupatu, labi, es vienu brīdi sajutīšos, ka mani kāds novērtē un dievina, un tad vēl viņam pakalpošu.
Nu, protams, ka cilvēkam var būt citi plāni, visādas gandarījuma gūšanas un prasību piepildīšanas - ar ironiju, un viņš arī ir dzīvs, kaut arī neglīts un nepanesami egoistisks, bez ironijas. Pāri paliek tikai konkurences cīņa un vajadzības, kas cilvēkiem liek vienam otru meklēt un tad domāt, ko no kura var izspiest un par cik. Kaut it kā gribas "do-ot, un doot un dooot" (PeR dziesma).
Nu, sapināmies meistarībā mēs ar Armandu. Stulbi bijām. Tagad - nekas jau nemainīsies, viņš ir ietiepigs un apvainojies. Es gribētu, lai viņš varētu iesmiet par to visu kā Haralds un mani kā brālis - kura man nekad nav bijis - samīļot.
Jā, man sasodīti pietrūkst lielā brāļa! Cik Alise būs laimīga, ja tas dēls iznāks jēdzīgs!
Hm, kur tādu LB varētu atrast? kādu lielāku gudrāku? Utināns derētu, bet baigi dārgi sanāk. Vēl ? Matulis ir ņirga tomēr, kaut mēģināja būt kaut cik saudzīgs, bet vairāk man draugu nav. Oskars? Nez vai gribēs, pats meklē atbalstu, lai cik asredzīgs nebūtu.
Kaut gan viņš ir reālākais kandidāts.
Kārlis K.? Aizņemts līdz matiem.
Edgars? Tas pats, zvaigžņu brīdis, ligzdas iekārtošana.
Jā..to es varbūt arī Armandā meklēju. Ak vai, kā viņš apvainosies, ja tā arī pēc laika izrādīsies taisnība un ja būšu pietiekami drosmīga vai muļķe, atkarā no situācijas, lai viņam pateiktu.
Starp citu, jā, izlasīju "mansmedijs.lv" par Didzi Melbiksi, uzzināju, kas tas tāds ir, un uzzināju, kā humanitārs ļaužs var lietot valodu zināšanas.
Uzzināju, ka viņš redz, ka ar pliku žurnālistiku nākotnē būs praktiski neiespējami iekrāt vecumdienām, - acīmredzot piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Ja tā, tad kultūras žurnālistika vēl jo vairāk - vai nu tiks dotēta vai daļēji, un man par to nav, ko sapņot, jo tirgu var piepildīt desmit vai cik tur vēl personas. Un man diez vai izdosies būt TIK nekaunīgai, lai mestos izēst Edgaru R.vai vēl kādu. Viedoklis un vis kaut kas briljants, ārpusštata - lūdzu, redakcijā - nekad. Droši vien tāpat rinda stāv uz Klasikas veco buku sprāgšanu - bet tur ir vienas beibes, kāpēc viņām būtu jāsprāgst, vēl gadus divdesmit var rullēt, ja kādu vēzi neielaidīs - bet inteliģentās jau neielaidīs. Tā ka aizmirsti. Skola un viss, un tad var sapņot par grāmatiņām.
Stulbā mūzikas izglītības sistēma. Kāpēc muzikologs nevarētu - nu, ok, gadu pamācīties pēc beigšanas - un iet strādāt vispārējā izgl.sistēmā? Varbūt to Beitāne varētu atbildēt, eksperte ar dzelzs aknām, pautiem un diez ko vēl, skaitļojamā mašīna brunčos pēc Kolberga.
Tak kurš normāls ļaužs pisīsies muziķenē, - kamēr bērnu nav, ok. Kad bērni būs - kriška. Naudas nav, strādā kā antiņš. Parastajā skolā vismaz - darbalaiks normāls, piemaksas, konsultācijas.
Jā, ..bet kur tad liksies parastie mūzpedi? Da nekur, tie muzikologi jau ir viens uz desmit, ja ne divdesmit (pieskaitām reģionu augstskolas) šitādiem! Ko viņi var izkonkurēt, suņa sūdu.
Varbūt to tiešām varu pajautāt. Jāuzrok tā Beitānes ekspertīze Daugavpils uni, kura bija gribējusi taisīt apvienoto progu - un kur viņa viņus noraka!
Kāpēc Krievijā ir tā un pie mums šitā?
Labu nakti, slēdzam šito apziņas plūsmu ārā.
Interesanti, kas būs, ja viņš vispār nerādīsies, nozudīs.
Dabūšu aizņemties no vecākiem naudu, tad viņi viņam zvanīs, tad viņš necels, tad zvanīs man un teiks, lai tak neākstās.
Nē, atnāca mājās pārgulēt laikam.
Dīvaini, bet vakarā pat diez kādas trauksmes vairs nebija. Nu, miegs, miegs. Dace uzreiz pēc atnākšanas mājās sāka palīdzēt ar bērniem, tā arī ap astoņiem Alise tika nolikta gulēt - paldies Dievam - vismaz atgūs iekavēto.
Edžus nolažoja ar mācībām. Es nezinu, kāpēc īsti. Vai nu tā trauksme skolā (sidžene), vai arī negribēšana parastā. nu ko, viņš ļoti palīdzēja man berzt virtuvi un vāca māsiņu apmēram pusotru stundu, kad es snaudu (jā, biju nomodā un runāju, bet gulēju viņa gultā), un tad izrādījās, ka aizmirsis dg skolā. Deviņos piecēlos un aizgāju līdz eklasei, un tur - trīs mājasdarbi, vienu līdz pusei nomocīja un izslēdzās.
A ko.. Koncerts, Alise, mājās vakariņas, tas bija ilgi un nogurdinoši.
Zāles vismaz šodien vienreiz iedzēra. Ar leikotriēna kavētājiem galīgi neiet, tos jādzer vakarā un takš nekad neiedzer, nu vāks. Es nezinu, kad beigsies klepus.
Jā, un degunam nelieto n e k o. ne hormonus, ne propolisu, neko.
"kāpēc cilvēki izvēlas nabadzību, apreibinošas vielas, apšaubāmu stāvokli sabiedrībā? viņi varētu dzīvot kā visi pārējie, skriet pakaļ vimpeļiem, bet tas ir neiedomājami garlaicīgi". Aptuvens citāts. Izrādās, "neērtā vieta" no tā paša katla, varētu uzjautāt O. - jāpiesargās, nedrīkst to rakstīt elektroniski, apvainosies, nu, ir jau ļoti privāts pasākums, te Latvijā darbu tad var arī nedabūt, vai zin.
Kāpēc par to domāju? Droši vien, ka grūti izturēt, tāpēc. Pat matus nevar izmazgāt saņemties, un čupas (drēbju) nekļūst mazākas. Rīt mani pazemos iekš N V A. Nu..a ko..nevarēšu samaksāt vasarā par ārstu, ko tad? kā Simons emigrēšu? Nu nē taču.
Toreiz, kad pirms divarpus gadiem sāku un pametu sadarbību ar sociālajiem, bija tieši tāpat, tikai mājās nebija Daces, mediatora.
Tāpēc arī pametu, ka nespēju kārtīgi ierasties, izdarīt, atķeksēties, un reizēs, kad spēju, es pietēloju, ka viss kārtībā, lai nesūtītu pie psihiatra. Hm.. Antidepresanti var sagatavot smadzenes, lai tās būtu lietojamas, bet prāta-uzvedības (kognitīvi-biheiviorālos) modeļus tās turpinās atražot, arī esot optimisma modē. Lūk..
Laikam jau dos man AD un laikam arī dzeršu. Es nezinu, vai ir cits ceļš, ne jau velti tādi kā Simons dara to, ko viņi dara, lieto austrumu kaifus visvisādākos. Un arī Utināns jau paredz to pašu. Par to nerunā, bet - realitāte jau tikmēr notiek.
No neērtās vietas aizbēg uz ērtāku.
Šodien nāca prātā, ka, sākot apzināti tiekties pēc pāru attiecībām, es līdz izmisumam ļoti vēlējos, lai nebūtu jābēg no neērtās vietas, bet k o p ā būtu tas stāvoklis, tā kombinācija, kur ir mājas, var atpūsties un tikt uz ērtāku.
Vai "aarzemniekam" Jorenam ir vairāk serotonīna receptoru jebšu tā ir epiģenētika, kad pārtikusī Vācijas bērnība tos savairoja un ieslēdza?
Viņš tik drūmi nerakstītu.
Un tai pat laikā..
Lūk..
es domāju - ka - tikko es spēju apmierināt pamatvajadzības, es kļūstu ārkārtīgi sapņaina. Nekādas ipomejas nevajag. Ko tur. Tas arī ir pamatiemesls, kādēļ neko nemēģinu, kas tad būs - kādu Pandoras lādi atvēršu. Ar Daci R. runājām jau sen un daudz- viņa sevi dzērumā zina un labi māk kontrolēt. Kad man noņemtu bremzes, dies pas. Neko nejēgtu. Es no tiem. Droši vien tas no bērnības un diez vai to var izmainīt, tādu "firmwāri".
Sapņaina. Normāls pragmatisms, starpstāvoklis starp drūmo un piekasīgo eksistenciālismu un sapņainajiem varavīksnes mākoņiem neeksistē?
Vai to es meklēju sapņos par karjeru zinātnē, ka tā palīdzēs valdīt prātu?
Daudziem jau arī palīdz. Vai šis sapņainums nozīmē, ka nepratīšu domāt un neko nozīmīgu nesecināšu?
Darbs dara darītāju - varētu būt patiesībai tuvākā atbilde. Kā es varu zināt nemēģinājusi? Labi, aptuveni zinu, un tomēr sevi ierobežoju, ieliekot šajos priekšstatos. Katrreiz, kad piespiedu kārtā atstāju komforta zonu, izrādās, ka realitātē esmu citāda, nekā biju domājusi no iekšienes šķitumā.
Phe, citiem komforta zona beidzas mežā, man darba devēju un valsts iestāžu kabinetā.
Šoreiz nedomāju par pašnāvību? Laikam ne. Bija lielas dusmas uz Uldi. Bija pārinodarījuma sajūta. Vilšanās par Žannas konsultāciju, kaut gan viņa mēģināja mani piesardzīgi atbalstīt un pētīt. nu, nesapratāmies. Es gaidu - ko?
Mammu? Nē, laikam jau vecāko māsu, kas palīdzēs tikt galā nesaprastajos pieauguša cilvēka atbildības mudžekļos.
Kur tad tādu raut. Kuram var atzīties, ka jūtos maza un ievainojama.
Uldim tas ir jau līdz vienai vietai un viņam mana būtība nav vajadzīga.
Tas ir, viņš manā vājumā nekādu stiprumu nesaskata.
Man apnika rakstīt, jo noteikti sākšu ciklēties un kaut kur nevajadzīgi iedziļināties, un piepļūtīts vien būs.
Rīt būtu jāaizvelkas visur tur, kur butu jāaizvelkas.
Un es nezinu, vai vibrators un dators kaut ko atrisinātu. Gribasspēka trūkumu jau noteikti ne. Un nez vai palīdzēs noteikt precīzāk robežas starp nogurumu un to pašu gribasspēka trūkumu vai bēgšanu un sevis mānīšanu.
Narkomāni saka, bēgšana esot vajadzīga un bez tās nevarot.
Ko saku es? Es gribētu zināt, ko saka IT, viņai droši vien ir labas attiecības ar šo. Un Oskars. (nez, vai viņi kādreiz būs pāris?)
Bet vienalga es saku, ka bēgšana droši vien ir katram savā devā vajadzīga, smadzenes jau tā vai tā grib izrubīties un paskatīties no cita leņķa. Bērni, jā, tie prot ļoti labi sabalansēt koncentrēšanos ar konstruktīvu, jēgpilnu atslābšanu, ar spēli - tas nav kā pasīva pļeka pusi diennakts, tā ir skriešana, aerobais treniņš, visi tie konstruktīvie sūdi, ko mēs - pieaugušie - muti atplētuši no bērniem mācāmies.
kur mēs viņus sabojājam? Igauņu skolā es redzu, ka vecāki ļoti cenšas nesabojāt bērnos to, kas ir gudrāks par viņiem pašiem, man liekas, ka kādu trešdaļu es jau esmu nobojājusi - novītinājusi kā puķi podā.
Nu labi, bet es reti kad māku noteikt sev šo bēgšanas robežu. Varbūt tāpēc, ka mani neviens par to īsti nemācīja? Vai tāpēc, ka pārāk daudz par to bāra? Vecmāmiņa nemācīja, un pie viņas arī tā es nebēgu tik daudz, nu labi, introverta, bet ar viņu arī runājos tik daudz, ka nevarēja atkratīties.
Mammai atkal - pa prātam varēja izdarīt, ja nemaisījās pa kājām. Un grāmatā iebāzties skaitījās jēdzīga darbība - kad tas aizgāja galējībā, viņa vairs izraut nevarēja, jo formāli jau piekasīties nevar. Atstāstīt varēju, parādīt varēju. Pati vina nebija tik fizkultūriska un vēl nogurusi pēc darba Valmierā un ceļa, bet to jau bērnam nerādīja, lai sviedri nekož acīs, lai tik tas bērnības skaistums.
Nu jā, nevajag jau arī tualetes podus likt berzt uzreiz, bet tomēŗ vecmammai sanāca parādīt gan to ikdienu, gan štātes, kā Dimiters saka.
Nu, un ko tagad, kad nemāku joprojām?
Dace arī nemāk, tas ir skaidrs,
un uztraucos par to, ka Edžus nemāk, un būtu īstais laiks iemācīt.
Sirdsgaismā to māca un arī sporta pulciņos, kur saspiežas laiks un prāts tiek apdzīts un ar kustībām iespiests stūrī tā, ka nevar visu vairs nobremzēt.
Tāpēc arī mans sapnis par fizioterapeita profesiju.
He. Nu, labi, tas vismaz atpazīts.
Bet sports neapšaubāmi ir vajadzīgs, vajadzīgs kā ēst..
Un pašnāvību taisīt tagad tiešām nevajag, ir kaut kas vēl atlicis, ko noskaidrot, un gribas tomēr būt pie saviem bērniem, ja kāds vēzītis jau tāpat neizspēlēs jociņu.
Sasiet mazus darāmus darbiņus krellēs citu pie cita - viens, šis, nākošais - un tad tā pašnāvība atkāpjas, kur tad viņa liksies, jo nav, kad par to domāt. Tā mana mamma imitēja - atdarināja darbību.
E-pasts? Kāpēc es gaidu, kad atrakstīs Armands?
Labs jautājums?
Būtu jau labāk, ja viņš nerakstītu.
Es redzu, ka ir apvainojies par manu nedarbošanos viņa virzienā.
Nu labi.
Bet kāpēc es gaidīju?
Laikam jau vecais "sievietes derīguma apliecinātājs". Atcerējos tikai tagad, ka otrreizējā pišanās bija t ā motivēta. Sak', tu, Uldi, mani triec ratā un vērtē kā trauklupatu, labi, es vienu brīdi sajutīšos, ka mani kāds novērtē un dievina, un tad vēl viņam pakalpošu.
Nu, protams, ka cilvēkam var būt citi plāni, visādas gandarījuma gūšanas un prasību piepildīšanas - ar ironiju, un viņš arī ir dzīvs, kaut arī neglīts un nepanesami egoistisks, bez ironijas. Pāri paliek tikai konkurences cīņa un vajadzības, kas cilvēkiem liek vienam otru meklēt un tad domāt, ko no kura var izspiest un par cik. Kaut it kā gribas "do-ot, un doot un dooot" (PeR dziesma).
Nu, sapināmies meistarībā mēs ar Armandu. Stulbi bijām. Tagad - nekas jau nemainīsies, viņš ir ietiepigs un apvainojies. Es gribētu, lai viņš varētu iesmiet par to visu kā Haralds un mani kā brālis - kura man nekad nav bijis - samīļot.
Jā, man sasodīti pietrūkst lielā brāļa! Cik Alise būs laimīga, ja tas dēls iznāks jēdzīgs!
Hm, kur tādu LB varētu atrast? kādu lielāku gudrāku? Utināns derētu, bet baigi dārgi sanāk. Vēl ? Matulis ir ņirga tomēr, kaut mēģināja būt kaut cik saudzīgs, bet vairāk man draugu nav. Oskars? Nez vai gribēs, pats meklē atbalstu, lai cik asredzīgs nebūtu.
Kaut gan viņš ir reālākais kandidāts.
Kārlis K.? Aizņemts līdz matiem.
Edgars? Tas pats, zvaigžņu brīdis, ligzdas iekārtošana.
Jā..to es varbūt arī Armandā meklēju. Ak vai, kā viņš apvainosies, ja tā arī pēc laika izrādīsies taisnība un ja būšu pietiekami drosmīga vai muļķe, atkarā no situācijas, lai viņam pateiktu.
Starp citu, jā, izlasīju "mansmedijs.lv" par Didzi Melbiksi, uzzināju, kas tas tāds ir, un uzzināju, kā humanitārs ļaužs var lietot valodu zināšanas.
Uzzināju, ka viņš redz, ka ar pliku žurnālistiku nākotnē būs praktiski neiespējami iekrāt vecumdienām, - acīmredzot piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Ja tā, tad kultūras žurnālistika vēl jo vairāk - vai nu tiks dotēta vai daļēji, un man par to nav, ko sapņot, jo tirgu var piepildīt desmit vai cik tur vēl personas. Un man diez vai izdosies būt TIK nekaunīgai, lai mestos izēst Edgaru R.vai vēl kādu. Viedoklis un vis kaut kas briljants, ārpusštata - lūdzu, redakcijā - nekad. Droši vien tāpat rinda stāv uz Klasikas veco buku sprāgšanu - bet tur ir vienas beibes, kāpēc viņām būtu jāsprāgst, vēl gadus divdesmit var rullēt, ja kādu vēzi neielaidīs - bet inteliģentās jau neielaidīs. Tā ka aizmirsti. Skola un viss, un tad var sapņot par grāmatiņām.
Stulbā mūzikas izglītības sistēma. Kāpēc muzikologs nevarētu - nu, ok, gadu pamācīties pēc beigšanas - un iet strādāt vispārējā izgl.sistēmā? Varbūt to Beitāne varētu atbildēt, eksperte ar dzelzs aknām, pautiem un diez ko vēl, skaitļojamā mašīna brunčos pēc Kolberga.
Tak kurš normāls ļaužs pisīsies muziķenē, - kamēr bērnu nav, ok. Kad bērni būs - kriška. Naudas nav, strādā kā antiņš. Parastajā skolā vismaz - darbalaiks normāls, piemaksas, konsultācijas.
Jā, ..bet kur tad liksies parastie mūzpedi? Da nekur, tie muzikologi jau ir viens uz desmit, ja ne divdesmit (pieskaitām reģionu augstskolas) šitādiem! Ko viņi var izkonkurēt, suņa sūdu.
Varbūt to tiešām varu pajautāt. Jāuzrok tā Beitānes ekspertīze Daugavpils uni, kura bija gribējusi taisīt apvienoto progu - un kur viņa viņus noraka!
Kāpēc Krievijā ir tā un pie mums šitā?
Labu nakti, slēdzam šito apziņas plūsmu ārā.
piektdiena, 2014. gada 14. februāris
Piektdienā pusslima domāju par darbu
Nu jau ir vienpadsmit vakarā.
Es šodien domāju par darbu. Vispār jūtos diezgan draņķīgi - ir fona infekcija, lēnām rāpjas ārā bronhīts.
Domas ierosināja socu apsekojums (naudas socu, ceturtdien). Nu, dabūsim maznodrošināto izziņu, tas neko nemainīs. Nemaz.
Galva vismaz kļuva skaidrāka.
Uzrakstīju vienu dokumentu
Es šodien domāju par darbu. Vispār jūtos diezgan draņķīgi - ir fona infekcija, lēnām rāpjas ārā bronhīts.
Domas ierosināja socu apsekojums (naudas socu, ceturtdien). Nu, dabūsim maznodrošināto izziņu, tas neko nemainīs. Nemaz.
Galva vismaz kļuva skaidrāka.
Uzrakstīju vienu dokumentu
svētdiena, 2014. gada 9. februāris
Diagnoze un zāle un zāļu pētniecība
ICD-10
Adjustment disorders
- States of subjective distress and emotional disturbance, usually interfering with social functioning and performance, arising in the period of adaptation to a significant life change or a stressful life event. The stressor may have affected the integrity of an individual's social network (bereavement, separation experiences) or the wider system of social supports and values (migration, refugee status), or represented a major developmental transition or crisis (going to school, becoming a parent, failure to attain a cherished personal goal, retirement). Individual predisposition or vulnerability plays an important role in the risk of occurrence and the shaping of the manifestations of adjustment disorders, but it is nevertheless assumed that the condition would not have arisen without the stressor. The manifestations vary and include depressed mood, anxiety or worry (or mixture of these), a feeling of inability to cope, plan ahead, or continue in the present situation, as well as some degree of disability in 9the performance of daily routine. Conduct disorders may be an associated feature, particularly in adolescents. The predominant feature may be a brief or prolonged depressive reaction, or a disturbance of other emotions and conduct.
- Culture shock
- Grief reaction
- Hospitalism in children
- Excl.:
- separation anxiety disorder of childhood (F93.0)
Redz, cik laba ir asinszāle. Tās darbīgā viela ir - domājams - trīskāršais par depresiju atbildīgo neirotransmiteru uzsūkšanās aizkavētājs. Tādu jau ilgi meklē.
Nu, būs jāpamēģina divas nedēļas nodzert..vēl ir laiks izmēģināt, kamēr stacionārā liks kādu Prozac vai tml.dzert. Pēc divām nedēļām taču vajadzētu būt efektam..
piektdiena, 2014. gada 7. februāris
Arhīvs: Armanda vēstule
Pavisam nepiesardzīgi publicēju viņa vēstuli.
Vai nav vienalga, kas to izlasa.
"Labrīt! Arī es varu tā rakstīt, jo nu jau būs pieci no rīta. Nebūs vis tik vienkārši. Es pārāk augstu vērtēju Z. un viņas izturēšanos pret mani, lai ar to riskētu seksuālu attiecību dēļ. Ja man pret viņu vienkārši sirsnīgu jūtu un simpātiju vietā būtu kāda liela kaislība (nu kaut vai apmēram tā, kā pret Tevi), varbūt tad būtu savādāk. Bet tā nav. Un šajā konkrētajā gadījumā es sevišķi apdomāju, kā labāk izturēties - vai ir vērts tik ļoti iejaukties Zanes personiskajā dzīvē, kas viņai varētu nest vairāk ļaunuma nekā labuma, un izmainīt jauku draudzīgu saskarsmi pret kaut kādu romantisku muklāju tikai tādēļ, ka vienīgais pozitīvais pienesums labvēlīga risinājuma gadījumā būtu sekss. Tas arī vienīgais speciālgadījums, kas eksistē līdztekus maniem iepriekš aprakstītajām nostādnēm personiskajā dzīvē un attiecībās.
Par citām sievietēm Tev nav jājūtas atbildīgai, bet Tev pašai nebūtu jādomā, ka es Tev nevaru piedot. Ja nu par kaut ko nepieciešama mana piedošana, tad es jau sen Tev esmu piedevis. Tādēļ jau zvanīju, lai pateiktu, ka nejūtu pret Tevi nekādu naidu un rūgtumu, un vismaz tas ir izdarīts. Iemesls tam, kādēļ man ar Tevi nav iespējamas tīri draudzīgas attiecības, ir savādāks. Es esmu Tev ļoti pieķēries, un šajā gadījumā jo īpaši nesaraujami ir savijušās kopā vēlmes pēc fiziskas un pēc emocionālas tuvības. Tur nekas nav izdarāms. Mēģināt to atdalīt nozīmētu sevi tikai lieki mocīt. Man ļoti žēl, jo pašam jau gribētos uzturēt ar tevi nopietnu emocionālu un intelektuālu saskarsmi, bet tā nu ir sanācis. Turklāt - vai Tev nekad nav ienācis prātā, ka variants, kurā mēs ilgstoši uzturētu tikai un vienīgi draudzīgas attiecības, tāpat ir apšaubāms? Man ar Tevi nekad nav bijis tādas harmoniskas saskarsmes kā ar Z. - un tas nav nekāds pārmetums, vienīgi fakta konstatācija. Atklāti sakot, kopš mūsu pazīšanās sākuma 2002. gadā mēs esam plēsušies kā kaķis ar suni. Protams, ir veltīgi noliegt, ka šeit eksistē kāda savstarpēja pievilkšanās, un tieši tādēļ ir tā, ka tagad iespējamas vai nu intīmas attiecības, vai arī nekas. Tāda ir situācija. Vai nebūtu cilvēka cienīgāk uz to atklāti paraudzīties, nevis uzstājīgi reproducēt aiz skaistām frāzēm paslēptus melus? Es neprasu, lai Tu automātiski pieņemtu manu skatījumu uz šo problēmu, vienkārši aicinu to visu bez liekām ilūzijām atklāti pārdomāt.
Tāpat arī - es vēlreiz aicinu pārdomāt, ko tad īsti Tev un citām sievietēm nozīmē jūsu tik bieži piesauktais draudzības jēdziens (un tas, protams, attiecas ne tikai uz sievietēm vien). Nav nekādas jēgas sev melot, ja realitātē par konkrēto cilvēku atceras un ar viņu sazinās ļoti reti un ļoti neregulāri, tikai tad, ja pirms tam ir izdarīts viss neatliekamais un viss izklaidējošais, ko vien var izdarīt. Man ir mācīts, ka draudzība nozīmē pavisam ko citu. Ar draugiem satiekas regulāri - reizi nedēļā kā minimums. Un arī aizbildināšanās ar attālumu neiet cauri, jo mūsdienās jau nu var braucienu pie draugiem, vecākiem vai citiem tuviniekiem lieliski izplānot vismaz reizi mēnesī, ja runa ir par citu kontinentu, bet ja tas ir tepat Eiropā - nu, mana doma ir pietiekami skaidra. Pie draugiem regulāri ciemojas un aicina viņus ciemos. Ar draugiem pietiekami bieži dodas atpūtas izbraukumos (vai uz teātri, vai hokeja spēlēm - kas nu katram tuvāks). Ja tas viss atkrīt, tad varbūt nevajag sev pašiem melot, ka Jums ir neatliekami darbi katru dienu no vietas nedēļām un mēnešiem ilgi. Tādā gadījumā daudz godīgāk būtu atzīt, ka Jums vienkārši ir citas prioritātes - citi cilvēki, citas attiecības, citas nodarbošanās. Tas nav nekas slikts - neviens nevar būt draugos ar visu pasauli, bet ja Jūs izvēlaties sevi mānīt attiecībā pret mani, tad arī nebrīnaties, ka pretī saņemat ļoti vēsu un ironisku attieksmi. Precedenti ir bijuši arī Tavā paziņu lokā. Piemēram, Jurģis un Austra. Gribas ticēt, ka Tu esi godīgāka un saprātīgāka par viņiem.
Visbeidzot - trešā lieta, par ko es aicinu Tevi padomāt. Tāpat kā Tu raksti, ka, ja vien Tev būtu nauda, Tu mani uzaicinātu pie kāda laba psihoterapeita, es varu teikt to pašu - ja manā rīcībā būtu nepieciešamie finanšu līdzekļi, es nopietni padomātu, kā ar psihoterapijas palīdzību varētu risināt ne tikai mūsu abu saskarsmes problēmas, bet arī palīdzēt tieši Tev. Es esmu bijis noraizējies par Tevi, un tā tas ir arī tagad - par tajām disfunkcionālajām attiecībām, kurās Tu biji iestigusi (ceru, ka vismaz tās ir pārtrauktas), par bēdīgo sociālo situāciju, par visādiem nejēdzīgiem mazvērtības kompleksiem un vismaz daļēji neapzinātu vēlmi savas nesakārtotās attiecības ar vecākiem un pagātnes pārdzīvojumus pārnest uz citiem; tur speciālistam būtu ko darīt, un es ceru, ka varēšu kādreiz Tev palīdzēt un Tevi atbalstīt ne tikai ar sarunām vien. Protams, aiz rokas aizvest otru pret paša gribu pie psihiatra vai, teiksim, narkologa nav nekādas jēgas - to vērts darīt tikai tad, ja pats cilvēks saprot, ka savu agrāk piedzīvoto pāridarījumu un iekšējo dēmonu projicēšana uz otru bērnišķīgas apsaukāšanās formā ir viens no sliktākajiem rīcības veidiem, kāds vien var būt. Pat ja tas jums sagādā emocionālu gandarījumu, ilgtermiņā, no malas pārlūkojot cilvēka dzīvi vairāku gadu griezumā, redzams, ka tas iedarbojas graujoši - sociālās saites sairst, vēl palikušās attiecības panīkst, bet nākotne izskatās drūmāka un vienmuļāka nekā jebkad. Taču šķiet, ka vismaz šai ziņā Tu esi tapusi gudrāka.
Tuvojas Ziemassvētku laiks, un tad nu, pēdējo reizi Tev rakstot, novēlu gaišas domas un gaišus notikumus Tavā dzīvē. Nosvini Ziemassvētkus un sagaidi Jauno gadu tik labi, cik vien iespējams."
Vai nav vienalga, kas to izlasa.
"Labrīt! Arī es varu tā rakstīt, jo nu jau būs pieci no rīta. Nebūs vis tik vienkārši. Es pārāk augstu vērtēju Z. un viņas izturēšanos pret mani, lai ar to riskētu seksuālu attiecību dēļ. Ja man pret viņu vienkārši sirsnīgu jūtu un simpātiju vietā būtu kāda liela kaislība (nu kaut vai apmēram tā, kā pret Tevi), varbūt tad būtu savādāk. Bet tā nav. Un šajā konkrētajā gadījumā es sevišķi apdomāju, kā labāk izturēties - vai ir vērts tik ļoti iejaukties Zanes personiskajā dzīvē, kas viņai varētu nest vairāk ļaunuma nekā labuma, un izmainīt jauku draudzīgu saskarsmi pret kaut kādu romantisku muklāju tikai tādēļ, ka vienīgais pozitīvais pienesums labvēlīga risinājuma gadījumā būtu sekss. Tas arī vienīgais speciālgadījums, kas eksistē līdztekus maniem iepriekš aprakstītajām nostādnēm personiskajā dzīvē un attiecībās.
Par citām sievietēm Tev nav jājūtas atbildīgai, bet Tev pašai nebūtu jādomā, ka es Tev nevaru piedot. Ja nu par kaut ko nepieciešama mana piedošana, tad es jau sen Tev esmu piedevis. Tādēļ jau zvanīju, lai pateiktu, ka nejūtu pret Tevi nekādu naidu un rūgtumu, un vismaz tas ir izdarīts. Iemesls tam, kādēļ man ar Tevi nav iespējamas tīri draudzīgas attiecības, ir savādāks. Es esmu Tev ļoti pieķēries, un šajā gadījumā jo īpaši nesaraujami ir savijušās kopā vēlmes pēc fiziskas un pēc emocionālas tuvības. Tur nekas nav izdarāms. Mēģināt to atdalīt nozīmētu sevi tikai lieki mocīt. Man ļoti žēl, jo pašam jau gribētos uzturēt ar tevi nopietnu emocionālu un intelektuālu saskarsmi, bet tā nu ir sanācis. Turklāt - vai Tev nekad nav ienācis prātā, ka variants, kurā mēs ilgstoši uzturētu tikai un vienīgi draudzīgas attiecības, tāpat ir apšaubāms? Man ar Tevi nekad nav bijis tādas harmoniskas saskarsmes kā ar Z. - un tas nav nekāds pārmetums, vienīgi fakta konstatācija. Atklāti sakot, kopš mūsu pazīšanās sākuma 2002. gadā mēs esam plēsušies kā kaķis ar suni. Protams, ir veltīgi noliegt, ka šeit eksistē kāda savstarpēja pievilkšanās, un tieši tādēļ ir tā, ka tagad iespējamas vai nu intīmas attiecības, vai arī nekas. Tāda ir situācija. Vai nebūtu cilvēka cienīgāk uz to atklāti paraudzīties, nevis uzstājīgi reproducēt aiz skaistām frāzēm paslēptus melus? Es neprasu, lai Tu automātiski pieņemtu manu skatījumu uz šo problēmu, vienkārši aicinu to visu bez liekām ilūzijām atklāti pārdomāt.
Tāpat arī - es vēlreiz aicinu pārdomāt, ko tad īsti Tev un citām sievietēm nozīmē jūsu tik bieži piesauktais draudzības jēdziens (un tas, protams, attiecas ne tikai uz sievietēm vien). Nav nekādas jēgas sev melot, ja realitātē par konkrēto cilvēku atceras un ar viņu sazinās ļoti reti un ļoti neregulāri, tikai tad, ja pirms tam ir izdarīts viss neatliekamais un viss izklaidējošais, ko vien var izdarīt. Man ir mācīts, ka draudzība nozīmē pavisam ko citu. Ar draugiem satiekas regulāri - reizi nedēļā kā minimums. Un arī aizbildināšanās ar attālumu neiet cauri, jo mūsdienās jau nu var braucienu pie draugiem, vecākiem vai citiem tuviniekiem lieliski izplānot vismaz reizi mēnesī, ja runa ir par citu kontinentu, bet ja tas ir tepat Eiropā - nu, mana doma ir pietiekami skaidra. Pie draugiem regulāri ciemojas un aicina viņus ciemos. Ar draugiem pietiekami bieži dodas atpūtas izbraukumos (vai uz teātri, vai hokeja spēlēm - kas nu katram tuvāks). Ja tas viss atkrīt, tad varbūt nevajag sev pašiem melot, ka Jums ir neatliekami darbi katru dienu no vietas nedēļām un mēnešiem ilgi. Tādā gadījumā daudz godīgāk būtu atzīt, ka Jums vienkārši ir citas prioritātes - citi cilvēki, citas attiecības, citas nodarbošanās. Tas nav nekas slikts - neviens nevar būt draugos ar visu pasauli, bet ja Jūs izvēlaties sevi mānīt attiecībā pret mani, tad arī nebrīnaties, ka pretī saņemat ļoti vēsu un ironisku attieksmi. Precedenti ir bijuši arī Tavā paziņu lokā. Piemēram, Jurģis un Austra. Gribas ticēt, ka Tu esi godīgāka un saprātīgāka par viņiem.
Visbeidzot - trešā lieta, par ko es aicinu Tevi padomāt. Tāpat kā Tu raksti, ka, ja vien Tev būtu nauda, Tu mani uzaicinātu pie kāda laba psihoterapeita, es varu teikt to pašu - ja manā rīcībā būtu nepieciešamie finanšu līdzekļi, es nopietni padomātu, kā ar psihoterapijas palīdzību varētu risināt ne tikai mūsu abu saskarsmes problēmas, bet arī palīdzēt tieši Tev. Es esmu bijis noraizējies par Tevi, un tā tas ir arī tagad - par tajām disfunkcionālajām attiecībām, kurās Tu biji iestigusi (ceru, ka vismaz tās ir pārtrauktas), par bēdīgo sociālo situāciju, par visādiem nejēdzīgiem mazvērtības kompleksiem un vismaz daļēji neapzinātu vēlmi savas nesakārtotās attiecības ar vecākiem un pagātnes pārdzīvojumus pārnest uz citiem; tur speciālistam būtu ko darīt, un es ceru, ka varēšu kādreiz Tev palīdzēt un Tevi atbalstīt ne tikai ar sarunām vien. Protams, aiz rokas aizvest otru pret paša gribu pie psihiatra vai, teiksim, narkologa nav nekādas jēgas - to vērts darīt tikai tad, ja pats cilvēks saprot, ka savu agrāk piedzīvoto pāridarījumu un iekšējo dēmonu projicēšana uz otru bērnišķīgas apsaukāšanās formā ir viens no sliktākajiem rīcības veidiem, kāds vien var būt. Pat ja tas jums sagādā emocionālu gandarījumu, ilgtermiņā, no malas pārlūkojot cilvēka dzīvi vairāku gadu griezumā, redzams, ka tas iedarbojas graujoši - sociālās saites sairst, vēl palikušās attiecības panīkst, bet nākotne izskatās drūmāka un vienmuļāka nekā jebkad. Taču šķiet, ka vismaz šai ziņā Tu esi tapusi gudrāka.
Tuvojas Ziemassvētku laiks, un tad nu, pēdējo reizi Tev rakstot, novēlu gaišas domas un gaišus notikumus Tavā dzīvē. Nosvini Ziemassvētkus un sagaidi Jauno gadu tik labi, cik vien iespējams."
Testa režīms un drupačteksts par mīlestību
Uz brīvdienām viena ar bērnu. It kā pirmoreiz tik mierīga (zāles!), apskatījos arī vienas klasesbiedrenes ūberlaimīgās ģimenes bildes - nav emociju, neskauž kā parasti.
Rīt viens plāns, parīt tāpat, kā neizgāzt?
Nu suņi arī ir! Tas palīdz.
Parasti es aizeju pētīt citu cilvēku dzīves, salīdzināt detaļas un tas beidzas ne ar ko, un priecāties par to, kā domāšana pamazām izrubās/izslēdzas.
Bērns ir ļoti interesants, protams, bet, kad paliec viens, tad viņš tikai traucē - nu, kā vienmēr ar mani ir bijis.
Sūds.
Tagad pietiks, iešu prom. Redzēs, kādas tās dienas sanāks. Naudas it kā būtu jāpietiek, ja nesavārīs sūdus, ēdiens pāri acīm pieejams. Man, zināms, no sevis ir bail.
Atceros Ulda - "vai tu bēdājies, ka es braucu prom?" man tas bija pārsteigums, jo kaut kā šoreiz viņš man daudz pievērsa uzmanību. Kāpēc? Nāca pretī ar suņiem, daudz glāstīja..es nezinu..tas jautājums izskatījās pat pa pusei nopietni, tā, it kā viņš gribētu zināt, vai esmu viņam pieķērusies vai tikai izmantoju par resursu avotu - bet baidās nopietni jautāt.
Nav patīkami atzīt, ka esmu pat ļoti pieķērusies un tas nezūd. Tas ir kaut kas cits nekā iemīlēšanās, nu jau ir par daudz laika pagājis. Miesaskāre jā, ļoti daudz, protams, bet vēl kaut kāda interese un perspektīva.
Pasaulē, kur viss ir vai nu paredzams, vai atgrūdošs un nesaprotams, pārāk moderns, viņš ir optimālais stabilitātes un radošuma sajaukums.
Cik birokrātisks teikums! Neprotu labāk uzrakstīt. Bet es jūtos tik mierīgi ar viņu, - protams, mēs nesaprotamies un ir aizliegtās teritorijas, filmas, psihes pārbaudījumi, mēs abpusēji esam novilkuši dzeloņdrātis un aiztiekot ir rūgtums, - bet tur kaut kas mierīgs un mīļš ir, un es no tā labprāt neatteiktos.
Vai tad vēl kaut kas cits saucas - mīlestība? Domāju, ka nē.
Izdevīguma un rūpēšanās apvienojums..
Man ir gan bail atzīt sev, ka viņu mīlu, jo tad taisīt histērijas un piekasīties kļūst grūti. Par to nevar padomāt vairs, Alise prasa savu. Rītdienai jātaisās. Es ceru, ka neizgāzīšu pasākumu.
_____________________________________________________________________________
Papildināts svētdienas vakarā 18:20.
Bijām uz "Dauderu" muzeju, Ģimenes dienu, skatīties bruņinieku aprīkojumu un pēc tam gulēt (bērni) pie Daces.
Problēma izrādījās rōzā ragaviņas, kurās Alise tika vilkta turp un atpakaļ kādu kilometru. Viņas ieilgušais klepus tās dienas vakarā kļuva par tādu īpaši riebīgo.
grr, vakarā es, protams, sevi lamāju - kāpēc vajadzēja vēl pēdējā brīdī sākt tās vafeles taisīt, kāpēc nevarēju vispār vienkārši iet uz muzeju un gaidīt sākumu, tās xdesmit minūtes jau paskrietu ātri.
Nez, naktī viņa kaut cik gulēja, es gulēju blakus, daudz sliktāk par viņu šaurajā gultiņā.. No rīta pat it kā normāli jutās, dzīvojās, - kamēr es pie datora aiz skaudības lasīju par Kultūru vidusskolu, tikmēr smuki izēda b/d dāvinātās piparkūkas, spēlējās. Gājām uz veikalu, arī nekas tāds novirzīts.
Tikai negribēja iet gulēt. tika tikai trijos, kopā visa likšana aizvilka vismaz pusotru stundu. Piecos pamodās no sapņa un sabrēcās no tumsas istabā, tad dziļi nejauki klepoja..un aizmiga atkal.
Es ceru, ka Uldis ar visiem nav pa ceļam nosities un mums vakarā vedīs pienu no Maximas..
Rīt baigi vajadzētu aizkulties līdz TBC slimnīcai, līdz Purvciemam, lai ir miers ar tbc izslēgšanu. Es jau riktīgi sanervozējos, nu nolādēts, šitā bomžu slimība, un vēl atteicos DzN viņu potēt. Labi, ka nebija pakāsta pošu pase. Tur arī izlasīju - ka pēc laikam trim mēnešiem viņš - uz trijmēnešu poti - tā arī ir savu tbc dabūjis.
nu jā..un vēl tā gripas pote. rīt bija kārtīgs maratons paredzēts: Mantū tests, ģimenes ārste - kur jādabū mums abiem atlaides izziņa gripas vakcīnai - sociālais dienests - kur jāiesniedz lūgums pēc žēlabu pabalsta dzīvoklim un jāiedod trūkstošie dokumenti - un vēlreiz sociālais dienests - kur Edžum jāapskata soc.reh.krist.centrs "Sirdsgaisma" - un visbeidzot "Vadakstīte", kur jāizņem Alise, ja pirms tam jau nav saņemts nikns zvans par citu bērnu apdraudēšanu ar viņas klepu!
Ja to visu pakāš podā, tad ir kā parasti, garīgais zemē par plānotnespēju.
Es nezinu..Mēģināt jau laikam mēģināšu.
Miers tā arī paliekoši nepazuda pa brīvdienām.
Neko nesakārtoju! Sestdien pārradāmies tikai septiņos (suņi nebija piečurājuši, ēst nedošana attaisnojās), un šodien es mazgāju veļu, trīs reizes. Tajā arī viss pagāja. Divreiz pie datora. Ar suņiem, uz veikalu, dot ēst Alisei, likt gulēt, veļa-veļa-veļa, dators otrreiz.
Rīt viens plāns, parīt tāpat, kā neizgāzt?
Nu suņi arī ir! Tas palīdz.
Parasti es aizeju pētīt citu cilvēku dzīves, salīdzināt detaļas un tas beidzas ne ar ko, un priecāties par to, kā domāšana pamazām izrubās/izslēdzas.
Bērns ir ļoti interesants, protams, bet, kad paliec viens, tad viņš tikai traucē - nu, kā vienmēr ar mani ir bijis.
Sūds.
Tagad pietiks, iešu prom. Redzēs, kādas tās dienas sanāks. Naudas it kā būtu jāpietiek, ja nesavārīs sūdus, ēdiens pāri acīm pieejams. Man, zināms, no sevis ir bail.
Atceros Ulda - "vai tu bēdājies, ka es braucu prom?" man tas bija pārsteigums, jo kaut kā šoreiz viņš man daudz pievērsa uzmanību. Kāpēc? Nāca pretī ar suņiem, daudz glāstīja..es nezinu..tas jautājums izskatījās pat pa pusei nopietni, tā, it kā viņš gribētu zināt, vai esmu viņam pieķērusies vai tikai izmantoju par resursu avotu - bet baidās nopietni jautāt.
Nav patīkami atzīt, ka esmu pat ļoti pieķērusies un tas nezūd. Tas ir kaut kas cits nekā iemīlēšanās, nu jau ir par daudz laika pagājis. Miesaskāre jā, ļoti daudz, protams, bet vēl kaut kāda interese un perspektīva.
Pasaulē, kur viss ir vai nu paredzams, vai atgrūdošs un nesaprotams, pārāk moderns, viņš ir optimālais stabilitātes un radošuma sajaukums.
Cik birokrātisks teikums! Neprotu labāk uzrakstīt. Bet es jūtos tik mierīgi ar viņu, - protams, mēs nesaprotamies un ir aizliegtās teritorijas, filmas, psihes pārbaudījumi, mēs abpusēji esam novilkuši dzeloņdrātis un aiztiekot ir rūgtums, - bet tur kaut kas mierīgs un mīļš ir, un es no tā labprāt neatteiktos.
Vai tad vēl kaut kas cits saucas - mīlestība? Domāju, ka nē.
Izdevīguma un rūpēšanās apvienojums..
Man ir gan bail atzīt sev, ka viņu mīlu, jo tad taisīt histērijas un piekasīties kļūst grūti. Par to nevar padomāt vairs, Alise prasa savu. Rītdienai jātaisās. Es ceru, ka neizgāzīšu pasākumu.
_____________________________________________________________________________
Papildināts svētdienas vakarā 18:20.
Bijām uz "Dauderu" muzeju, Ģimenes dienu, skatīties bruņinieku aprīkojumu un pēc tam gulēt (bērni) pie Daces.
Problēma izrādījās rōzā ragaviņas, kurās Alise tika vilkta turp un atpakaļ kādu kilometru. Viņas ieilgušais klepus tās dienas vakarā kļuva par tādu īpaši riebīgo.
grr, vakarā es, protams, sevi lamāju - kāpēc vajadzēja vēl pēdējā brīdī sākt tās vafeles taisīt, kāpēc nevarēju vispār vienkārši iet uz muzeju un gaidīt sākumu, tās xdesmit minūtes jau paskrietu ātri.
Nez, naktī viņa kaut cik gulēja, es gulēju blakus, daudz sliktāk par viņu šaurajā gultiņā.. No rīta pat it kā normāli jutās, dzīvojās, - kamēr es pie datora aiz skaudības lasīju par Kultūru vidusskolu, tikmēr smuki izēda b/d dāvinātās piparkūkas, spēlējās. Gājām uz veikalu, arī nekas tāds novirzīts.
Tikai negribēja iet gulēt. tika tikai trijos, kopā visa likšana aizvilka vismaz pusotru stundu. Piecos pamodās no sapņa un sabrēcās no tumsas istabā, tad dziļi nejauki klepoja..un aizmiga atkal.
Es ceru, ka Uldis ar visiem nav pa ceļam nosities un mums vakarā vedīs pienu no Maximas..
Rīt baigi vajadzētu aizkulties līdz TBC slimnīcai, līdz Purvciemam, lai ir miers ar tbc izslēgšanu. Es jau riktīgi sanervozējos, nu nolādēts, šitā bomžu slimība, un vēl atteicos DzN viņu potēt. Labi, ka nebija pakāsta pošu pase. Tur arī izlasīju - ka pēc laikam trim mēnešiem viņš - uz trijmēnešu poti - tā arī ir savu tbc dabūjis.
nu jā..un vēl tā gripas pote. rīt bija kārtīgs maratons paredzēts: Mantū tests, ģimenes ārste - kur jādabū mums abiem atlaides izziņa gripas vakcīnai - sociālais dienests - kur jāiesniedz lūgums pēc žēlabu pabalsta dzīvoklim un jāiedod trūkstošie dokumenti - un vēlreiz sociālais dienests - kur Edžum jāapskata soc.reh.krist.centrs "Sirdsgaisma" - un visbeidzot "Vadakstīte", kur jāizņem Alise, ja pirms tam jau nav saņemts nikns zvans par citu bērnu apdraudēšanu ar viņas klepu!
Ja to visu pakāš podā, tad ir kā parasti, garīgais zemē par plānotnespēju.
Es nezinu..Mēģināt jau laikam mēģināšu.
Miers tā arī paliekoši nepazuda pa brīvdienām.
Neko nesakārtoju! Sestdien pārradāmies tikai septiņos (suņi nebija piečurājuši, ēst nedošana attaisnojās), un šodien es mazgāju veļu, trīs reizes. Tajā arī viss pagāja. Divreiz pie datora. Ar suņiem, uz veikalu, dot ēst Alisei, likt gulēt, veļa-veļa-veļa, dators otrreiz.
Abonēt:
Ziņas (Atom)