Pavisam nepiesardzīgi publicēju viņa vēstuli.
Vai nav vienalga, kas to izlasa.
"Labrīt! Arī es varu tā rakstīt, jo nu jau būs pieci no rīta. Nebūs vis tik vienkārši. Es pārāk augstu vērtēju Z. un viņas izturēšanos pret mani, lai ar to riskētu seksuālu attiecību dēļ. Ja man pret viņu vienkārši sirsnīgu jūtu un simpātiju vietā būtu kāda liela kaislība (nu kaut vai apmēram tā, kā pret Tevi), varbūt tad būtu savādāk. Bet tā nav. Un šajā konkrētajā gadījumā es sevišķi apdomāju, kā labāk izturēties - vai ir vērts tik ļoti iejaukties Zanes personiskajā dzīvē, kas viņai varētu nest vairāk ļaunuma nekā labuma, un izmainīt jauku draudzīgu saskarsmi pret kaut kādu romantisku muklāju tikai tādēļ, ka vienīgais pozitīvais pienesums labvēlīga risinājuma gadījumā būtu sekss. Tas arī vienīgais speciālgadījums, kas eksistē līdztekus maniem iepriekš aprakstītajām nostādnēm personiskajā dzīvē un attiecībās.
Par citām sievietēm Tev nav jājūtas atbildīgai, bet Tev pašai nebūtu jādomā, ka es Tev nevaru piedot. Ja nu par kaut ko nepieciešama mana piedošana, tad es jau sen Tev esmu piedevis. Tādēļ jau zvanīju, lai pateiktu, ka nejūtu pret Tevi nekādu naidu un rūgtumu, un vismaz tas ir izdarīts. Iemesls tam, kādēļ man ar Tevi nav iespējamas tīri draudzīgas attiecības, ir savādāks. Es esmu Tev ļoti pieķēries, un šajā gadījumā jo īpaši nesaraujami ir savijušās kopā vēlmes pēc fiziskas un pēc emocionālas tuvības. Tur nekas nav izdarāms. Mēģināt to atdalīt nozīmētu sevi tikai lieki mocīt. Man ļoti žēl, jo pašam jau gribētos uzturēt ar tevi nopietnu emocionālu un intelektuālu saskarsmi, bet tā nu ir sanācis. Turklāt - vai Tev nekad nav ienācis prātā, ka variants, kurā mēs ilgstoši uzturētu tikai un vienīgi draudzīgas attiecības, tāpat ir apšaubāms? Man ar Tevi nekad nav bijis tādas harmoniskas saskarsmes kā ar Z. - un tas nav nekāds pārmetums, vienīgi fakta konstatācija. Atklāti sakot, kopš mūsu pazīšanās sākuma 2002. gadā mēs esam plēsušies kā kaķis ar suni. Protams, ir veltīgi noliegt, ka šeit eksistē kāda savstarpēja pievilkšanās, un tieši tādēļ ir tā, ka tagad iespējamas vai nu intīmas attiecības, vai arī nekas. Tāda ir situācija. Vai nebūtu cilvēka cienīgāk uz to atklāti paraudzīties, nevis uzstājīgi reproducēt aiz skaistām frāzēm paslēptus melus? Es neprasu, lai Tu automātiski pieņemtu manu skatījumu uz šo problēmu, vienkārši aicinu to visu bez liekām ilūzijām atklāti pārdomāt.
Tāpat arī - es vēlreiz aicinu pārdomāt, ko tad īsti Tev un citām sievietēm nozīmē jūsu tik bieži piesauktais draudzības jēdziens (un tas, protams, attiecas ne tikai uz sievietēm vien). Nav nekādas jēgas sev melot, ja realitātē par konkrēto cilvēku atceras un ar viņu sazinās ļoti reti un ļoti neregulāri, tikai tad, ja pirms tam ir izdarīts viss neatliekamais un viss izklaidējošais, ko vien var izdarīt. Man ir mācīts, ka draudzība nozīmē pavisam ko citu. Ar draugiem satiekas regulāri - reizi nedēļā kā minimums. Un arī aizbildināšanās ar attālumu neiet cauri, jo mūsdienās jau nu var braucienu pie draugiem, vecākiem vai citiem tuviniekiem lieliski izplānot vismaz reizi mēnesī, ja runa ir par citu kontinentu, bet ja tas ir tepat Eiropā - nu, mana doma ir pietiekami skaidra. Pie draugiem regulāri ciemojas un aicina viņus ciemos. Ar draugiem pietiekami bieži dodas atpūtas izbraukumos (vai uz teātri, vai hokeja spēlēm - kas nu katram tuvāks). Ja tas viss atkrīt, tad varbūt nevajag sev pašiem melot, ka Jums ir neatliekami darbi katru dienu no vietas nedēļām un mēnešiem ilgi. Tādā gadījumā daudz godīgāk būtu atzīt, ka Jums vienkārši ir citas prioritātes - citi cilvēki, citas attiecības, citas nodarbošanās. Tas nav nekas slikts - neviens nevar būt draugos ar visu pasauli, bet ja Jūs izvēlaties sevi mānīt attiecībā pret mani, tad arī nebrīnaties, ka pretī saņemat ļoti vēsu un ironisku attieksmi. Precedenti ir bijuši arī Tavā paziņu lokā. Piemēram, Jurģis un Austra. Gribas ticēt, ka Tu esi godīgāka un saprātīgāka par viņiem.
Visbeidzot - trešā lieta, par ko es aicinu Tevi padomāt. Tāpat kā Tu raksti, ka, ja vien Tev būtu nauda, Tu mani uzaicinātu pie kāda laba psihoterapeita, es varu teikt to pašu - ja manā rīcībā būtu nepieciešamie finanšu līdzekļi, es nopietni padomātu, kā ar psihoterapijas palīdzību varētu risināt ne tikai mūsu abu saskarsmes problēmas, bet arī palīdzēt tieši Tev. Es esmu bijis noraizējies par Tevi, un tā tas ir arī tagad - par tajām disfunkcionālajām attiecībām, kurās Tu biji iestigusi (ceru, ka vismaz tās ir pārtrauktas), par bēdīgo sociālo situāciju, par visādiem nejēdzīgiem mazvērtības kompleksiem un vismaz daļēji neapzinātu vēlmi savas nesakārtotās attiecības ar vecākiem un pagātnes pārdzīvojumus pārnest uz citiem; tur speciālistam būtu ko darīt, un es ceru, ka varēšu kādreiz Tev palīdzēt un Tevi atbalstīt ne tikai ar sarunām vien. Protams, aiz rokas aizvest otru pret paša gribu pie psihiatra vai, teiksim, narkologa nav nekādas jēgas - to vērts darīt tikai tad, ja pats cilvēks saprot, ka savu agrāk piedzīvoto pāridarījumu un iekšējo dēmonu projicēšana uz otru bērnišķīgas apsaukāšanās formā ir viens no sliktākajiem rīcības veidiem, kāds vien var būt. Pat ja tas jums sagādā emocionālu gandarījumu, ilgtermiņā, no malas pārlūkojot cilvēka dzīvi vairāku gadu griezumā, redzams, ka tas iedarbojas graujoši - sociālās saites sairst, vēl palikušās attiecības panīkst, bet nākotne izskatās drūmāka un vienmuļāka nekā jebkad. Taču šķiet, ka vismaz šai ziņā Tu esi tapusi gudrāka.
Tuvojas Ziemassvētku laiks, un tad nu, pēdējo reizi Tev rakstot, novēlu gaišas domas un gaišus notikumus Tavā dzīvē. Nosvini Ziemassvētkus un sagaidi Jauno gadu tik labi, cik vien iespējams."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru