Muzikoloģija

Šogad ir iespēja atkal doties uz Akadēmiju (JVLMA).

Dilemma.

Starp vairākiem  jautājumiem, uz kuriem jāatbild sev, bija -  vai tiešām es vēlos veltīt savu laiku (patētiski - vienīgo dzīvi) profesionālai mūzikas kultūras pētniecībai?

Kāpēc?

Vai uz Dārziņiem aizgāju, kalpojot tēta nepiepildītajai mūzikas mīlestībai un mammas vēlmei, lai iegūstu inteliģenci?
(Nē, protams, ka elitāras skolas pieredze nav zemē metama, - jautājums ir par tālāko un tās objektīvu, neromantizētu un/vai necinisku izvērtējumu.)

Ko es vēlējos uzzināt? Vai es to tur uzzināju?

Es vēlējos uzzināt, kā mūzika iedarbojas uz mūsu CNS, kāpēc tā ir tik pieprasīta un dažreiz tās skaistums gluži vai narkotisks.

Vēlējos uzzināt arī, kā ar šādām zināšanām var pelnīt iztikai.
Uz to atbildi es nevarēju iegūt. Nepratu uzdot konstruktīvus jautājumus par kultūras un mākslas ekonomiku tiem, kuri būtu varējuši atbildēt (Maija Einfelde, Iveta Grunde, Inga Vasiļjeva, Inga Ļipuncova), un skolotāji no savas puses vai nu uzskatīja šo sfēru par elitāru un neapspriežamu, vai arī paši lāgā nezināja. Slikta kombinācija vispusīgas info iegūšanai un pielietošanai.

/Atbilde: pelnīt var, apmierinot sabiedrības pieprasījumu pēc mūzikas patērēšanas. Atrodot tajā sfērā attiecīgajā tirgū sev piemērotu nišu, piemērojoties tai. veidojot muzikālos noformējumus (reklāmmūzika vai masu informācijas līdzekļu noformējumi), veicot skaņu ierakstus, arī veidojot pašus raidījumus.
piedaloties kolektīvā, kurš ražo mūzikas produktu.
apkalpojot ražotājus - mūzikas infrastruktūra ir menedžments. Elitāri - mūzikas politika, kultūrpolitika.
materiālā apkalpošana - instrumentu ražošana, tirgošana, apkope, nošu tipogrāfijas, izdevniecības. Un jaunu darbinieku ražošana jeb mūzikas izglītība. Ja tā ir valsts subsidēta, tad atalgojums ir ļoti mazs pie mūsu kultūrpolitikas./

Kā uz CNS iedarbojas, neuzzināju. Biju vīlusies, ka skolā eksakto mācību priekšmetu nav (labi, profesionālās vidējās - kultūrizglītības standartā arī nav). To uzzināju vairāk pēc skolas, caur abiem neveiksmīgajiem mūzikas terapijas konferenču apmeklējumiem un sarunām ar Valdi Bernhofu.

_________________________________________________________________________

Un tagad nost no tēmas - ko es šodien domāju par muzikoloģiju.


Cilvēkam ir ģenētiska nepieciešamība sevi apliecināt pēc "es te biju" vai "kā labāk dzīvot, lai dievs mierā - taisām šo rituālu" principa. 
Un nesēji šai apliecībai ir dažādi.
Deja. Vizuālā un telpiskā māksla. Skaņu māksla.
No putniem nošpikoja dziesmas. Mēģināja atdarināt tās ar saviem darbarīkiem un apkārtnē ieraudzītiem objektiem. Rituāla deja - ikdienas gaitas kombinācija simetriskā rakstā.
Simetrija - sakārtotība - ideāls. Cerība uz vairāk sakārtotu, veiksmīgāku dzīvi, uz produktīvāku darbošanos, labāku garastāvokli.

Un tā tālāk.
Rodas varas hierarhija - vadošie sev algo izklaidētājus, kas rāda paraugus.
Mūzikai parādās arī funkcija izklaidēt - ne tikai rituāls labākai dzīvei, bet arī izklaide pašu cilvēcīgajām vajadzībām "pacelt garastāvokli". Tā ir primitīvāka, jo sev pats jau esi pazīstams un arī sev īpaši nevajag censties, tu tāpat nekad neesi bijis un nebūsi ideāls. (Dionīsiskā un apoloniskā mūzika senajā Grieķijā)
(Etnomuzikoloģija - debates ar Ievu T. būtu labas par šo tēmu. 
kā arī viņas rosinātā mūzikas tipoloģija.)

No algotajiem izklaidētājiem rodas profesionālie mūziķi. Kas noslāņojas.
Reliģiskie un galma mūziķi. Un vēl klejojošie "cilvēki-teātri": sinkrētiskā māksla, kuri prata arī sevi muzikāli pavadīt, stāstot stāstus vai skečus (visi "tautas dziedoņi": skaldi, bardi, skomorohi - viņu vēstījums plašs, sākot ar to pašu rituālu - sāgas, episkā lirika - beidzot ar komēdiju, konkrētu izklaidējošo žanru.)

Nu un reliģiskajā un galma mūzikā tikmēr savi ceļi. Reliģiskā - tā ir filozofija, prāta konstrukcijas, kuras ietekmē kā tiešām vienkārši izdomājumi - dogmu sistēmas un antīko filozofu spriešanas skolas - tā arī praktiski, ekonomiski, politiski motīvi. Mūku skolas. Domskolas.
Galma mūzika uzplaukst ar līdzekļu koncentrāciju: ir nauda, ir mūziķi, ir darbs - ir augļi. Bankas - Renesanse Itālijā. Venēcijas skola un Romas skola. Skaistie madrigāli. Nīderlandes reliģiskā renesanse pretēji dienvidu laicīgajai. Matemātiskā mūzika - Nīderlandes polifoniķu algebriskie aprēķini. Dekarts jau neko tālu tad nebija.

Un dienvidos atdzimst antīkais teātris. Rodas opera - itāļu monopolžanrs. Galmam, elitei. Slēgta tipa.

Baroks. Protestantisma ekspansija - baroks, ērģeles, dziedāšanas kults, tautas dziedāšanas kults. Kori. Milzīga industrija. Iespiedmašīnas, nošu grāmatas.
Galma mūzika..? Vijoļu kults no Itālijas. Stīgu orķestri. Izklaidējoša rakstura gabali - medību sonātes.
Deju svītas! Baroka orķestru diskotēkas. Klavesīna izgudrošana un klavesīna miniatūru sākumi - soloinstruments. Kamermūzikas pirmsākumi - privāta muzicēšana galma salonos. Smalko ļaužu šķiras pazīme (var atļauties iegādāties instrumentu un izglītoties - apmaksāt privātstundas)

Turpinās opera tādā pat stilā, - pārsvarā kopē no itāļiem.

Oratorijas. Krāšņas stājizrādes - nacionālās un reliģiskās pašapziņas stiprinoši pasākumi. Klasiskākais piemērs - Hendelis. Baham tas bija arī eksistenciāls jautājums.

Un tad ir instrumentālās mūzikas uzplaukums. Rodas orķestri.
Kas tur bija ar Manheimas skolu? Tak jau pie kāda bagāta augstmaņa būs bijuši.
Kultūra - mākslas sasniegumi - kļūst par sasniegumu rādītāju augstmaņu starpā. Kuram lielāka bizona āda pie sienas karājas.
(Vairāk madonnas pasūtītas, viena baznīcā ar manas sievas iegleznotu seju, pārējās manā mājā; lielāks orķestris, kas pēc katrām medībām man spēlē balli, un īpaši labi, ja tai ir speciāli pasūtīts jaundarbs, nevis kaut kāds jau nodrillētais, apnikušais; vairāk skulptūras un bistes, par krāšņāku pili un parku nemaz nerunājot.)

Kad opera kļūst publiska? Kad koncerti kļūst publiski?
Vai, beidzoties apgaismības laikmetam? Vai pirms franču buržuāzijas rašanās? Luijs Sešpadsmitais?

Bahs, Hendelis, Haidns, Mocarts,  - visi augstmaņu kalpi. Voltērs. Didro..
Bēthovens pirmais. Franču revolūcijas sekotājs. Domātājs. Trūkumcietējs. Kaut menedžeris arī nebija pats sliktākais. Viņa mūziku spēlēja vēl kaut cik, kamēr bija spējīgs par sevi sisties. Kad sāka kļūt kurls - tikai draugu žēlastība turēja pie dzīvības, un ilgi jau arī nenodzīvoja. 54 gadi, ja nemaldos. Labs eksakts prāts bijis.

Katrā ziņā absolūtisma laikā ir uzkrājušies pietiekami līdzekļi, lai mākslinieku kasta kļūtu patstāvīga un varētu dažreiz arī neradīt pasūtījumus.

Nez.
Pēc tam sākas nacionālisma un proletariāta atmodas procesi. Tiem vajag arī savus "promoterus" : māksliniekus  (Delakruā), mūziķus (de Lils un arī Bēthovens), rakstniekus! (o, tos pavisam aizmirsu - un nezinu es Revolūcijas laika rakstniekus, izņemot pusģeogrāfu Žilu Vernu), operu komponistus.
Kas veiksmīgi noķer izdevību, tas arī ir "palicis vēsturē".

Sākas valsts lomas apzināšanās. Publiski koncerti, kurus kāds sponsorē - pusprivāti, pusvalsts. Valsts izglītības sistēmas veidošanās.


Tradicionālā mūzika notiek paralēli. Par to sāk mazliet interesēties pēc revolūcijām, 19.gs.sākumā, manuprāt, kad rodas zinātne - etnogrāfija,. Sākumā ir sajūsma par kolonijām, nezināmajām, no Eiropas tālajām kultūrām, pēc tam apjausma, ka vietējais var būt pelnījis tādu pašu uzmanību. (apzināti. Līdz tam jau, protams, bija arī "classical crossover un easy listening" - Šūberta dziesmiņas, Brāmsa čigānu valši, puse Šopēna sarakstītā. Viņš taču arī kalpoja Francijas galmam, tas ir, republikai.)

Un līdz kariem notiek tā.
Attīstās koncertu kultūra. Koncertindustrija - ar izrāžu vietām, menedžeriem, rodas repertuāra teātri, operteātri un filharmonijas, Virtuozu kults, solo instrumentālu skaņdarbu laikmets. Sākas mākslinieku-ceļotāju laiks, vispirms operdziedoņi, tad instrumentālisti. Aģentūras. Menedžments.

Elitāŗā mūzika demokratizējas: Bizē, Verdi neraksta pompozi un sarežģīti, bet melodiski - nacionāli un "virtuves drāmas". Lielās vēsturiskās - vairs nav pieprasījuma tik liela. Karaļnami šūpojas, vēsture tiek pārrakstīta, aktīva Rekonstrukcijas cenzūra (Meternihs, krievi un Frīdrihs Otrais). Proletariātam ir atļautas operas un dziesmas par indivīda cīņu ar likteni, arī mazliet par šķirām.

Institucionalizējas zinātnes - filozofija, estētika, pedagoģija. Sāk rasties psihoterapija - galēji pretēju uzskatu nometņu sadursme.
Gēte. Manns. Nacionālie romantiķi. Vispārēja virzība no kolektīva uz individuālo - tik tālu, ka marksisti vairs nevar izturēt un rodas viņu pretspars.
Reliģijā mūzika arī kļūst nacionālāka. Autori darbojas arī profesionālajā laicīgajā mūzikā. (Sezārs Franks, piemēram) - un otrādi. Tad jau vēl lielākā daļa bija ticīgi un katrs komponists mēģināja rakstīt baznīcai - ne tikai tirgus, bet arī noteikti personiskās pārliecības dēļ.

Man šķiet, ka teātra izrādēs mūziku izmanto jau labi sen, kad tie vēl nav publiski.
Operetes - atvieglotie mūzikas teātru varianti radās, kad bija pietiekams buržuāzijas pieprasījums. Viņi nebija akadēmiski izglītoti - komerclicejos nelika kalt sengrieķu traģēdijas no galvas, un viņi nesaprata opera seria. Vajadzēja vienkāršāk. Ne gluži ciema komediantu līmenī, bet arī ne valsts dramatisko teātri, lūdzu. Operetes, vodeviļas, burleskas. Žaks Ofenbahs.
Nu labi, galma āksti arī ir bijuši vienmēr. Bet nevar noliegt, ka operetes (un vēlāk mūzikla) rašanos tomēŗ veicināja tas, ka bija pircējs, kurš samaksā par teātri, par štata komponistu, par dziedātājiem.  Un konkurence - starp kultūras pilsētām, kurai labāks teātris un tā.

Riharda Vāgnera fenomens. Prūšu metodiskums, precizitāte, pedantiskums (daudzsimtu vadmotīvu sistēma, kas skrupulozi izrakstīti), pašmācība. Fanātiska ticība nacionālismam un ambīcijas. Veiksmīgs menedžments: ilgstoša pastāvīga sponsora atrašana.
Rezultāts: jauns sinkrētiskas mākslas vilnis, lielmēroga konceptuālu operu cikls, - kas padarīja slavenu viņa pilsētas operteātri un viņa labvēli, augstmani Ludvigu kādu tur. 
Vāgners bija lakmusa papīrs, lai parādītu nacionālās ambīcijas un starpvalstu sacensību, kas bija cēlonis I pasaules karam. Katra kopiena mēģināja uzstāties starptautiskajā arēnā, pierādīt sevi un pieteikt cīņu uz ekonomiskajiem resursiem - nu jau arī ar kulturālām pretenzijām. Kas agrāk notika reģionāla augstmaņa mērogā, tagad - valstiski.

"Skaistajā zelta laikmetā" (La belle epoque) - gadsimtu mijā

noslāņošanās
patērētāju kultūras sākumi
sieviešu tiesības - un atrisinājums ar pasaules karu, kad nebija variantu, jo darbarokas vajadzēja
strādnieku tiesības, marksisms
urbanizācija
industrializācija

noslāņošanās intelektuāli
ateisma izplatīšanās

neziņa, bailes sabiedrībā - kā notiks resursu pārdale, ja viss apgūts
politikas sajukums. cerības uz mākslu, ka skaistums un progress izglābs pasauli (franču komponistu grupa "Seši")


Katram strāvojumam vajadzēja savu dziesminieku. Ne citādi, kā tagad Kaspars Dimiters. Un ir taču, kas viņu tik aizrautīgi klausās. Nemanot, ka dzied visu laiku vienu un to pašu, un i negrasās pēc būtības meklēt cēloņus, tikai klusiņām piesūkties kādam resursu avotam, izliekoties, ka viss notiek pēc būtības.

Muzikologs ir tāds, kas to visu apraksta, sistematizē un mēģina izskaidrot. Ņemot vērā skaidrojamās kultūras pēctecību.

Tas laikam taču arī viss, ko no tāda var gaidīt. Kas to apmaksās? Visticamāk, privāti vai valsts fondi, kam viņš spēs pamatot sava viedokļa pavairošanas un vēstīšanas masām nepieciešamību.

Tā kā muzikologam ir jāizdara zinātniski secinājumi, tas atšķiras no žurnālista darba, kas balstās uz pircējam vajadzīgu, saprotamu naratīvu jeb stāstījuma veidu. Arī analītiskā žurnālistika nepretendē uz zinātniska, starptautiska akadēmiska pētījuma veikšanu = tādam ir vajadzīgs lietot zinātnisko metodi, kas nozīmē kvalitatīvo analīzi (pārsvarā humanitārajās disciplīnās), darbu ar avotiem un ar zinātnisko literatūru - un šis viss ir jāapmaksā. Tāpēc ar žurnālista gabaldarba atalgojumu nepietiek.

Aktīvā zinātniskā darbība nozīmē iekļaušanos reģiona un starptautiskajā zinātnieku kopienā. Mēģinājumus publicēties un sevi pieteikt tajā elitē. Tas ir pilnīgi paš-menedžējams darbs.

Muzikologs

var paralēli strādāt kā pasniedzējs, tas visvieglāk savienojas ar pētnieku, jo var in vivo redzēt ideju derīgumu, un līdzīga smadzeņu slodze.
var būt mūzikas terapeits
var būt skaņu režisors, kas it kā ir līdzīgi, bet maz ticami - kas laidīs viņu mācīties..
varbūt teorētiski tas ir labi? vai skaņu režisora pakalpojumu pircēju ir vairāk?

Muzikologa darbs - kā to tieši pielietot?
Disku anotācijas Koncertu anotācijas Publikācijas periodikā - analītiskas, tendenču vai aktualitāšu
Recenzijas

Bet vai ar to var nopelnīt 600 mēnesī?




__________________________________________________________
Patiesībā sākumā es vēlējos sev atbildēt, vai muzikologs ir labāks vai sliktāks par zinātnieku vai inženieri.
Atbildi es nezinu.
Muzikologs strādā ar cilvēka radītu industriju - ar organizētām skaņām. Tas nav kā biologam pētīt puķi. Tas ir drīzāk kā inženieris pēta sintētisku materiālu vai iekārtu.  Visas mašīnas taču ir cilvēka radītas.

Vai mūziku var pielietot tā, ka tā ceļ dzīves kvalitāti?
Jā. Atkarībā no kultūras, taču cilvēkiem "parastajiem" (ar to domāju nevis dumjību, bet tikai to, ka viņiem klausīšanās ir patēriņš, bauda, nevis analīze) ir raksturīga tā pati ticība, kas, manuprāt, senajiem:
radot strukturētu abstraktu mākslu, viņš strukturē savu domāšanu, lietderības koeficientu. Trenē smadzenes.  Kā zīmējot ornamentu, rakstu, fraktāli. vai attēlojot dzīvi = kluso dabu, portretus, ainas..
Un klausoties - arī.
Relaksācijas un kognīcijas, prāta procesu stimulācijas instruments. Vienmēr bijis un būs..
Vai man tas vajadzīgs šobrīd - es neprotu atbildēt.


Ne jau tikai sapņu pārdevējus mūzika apkalpo. Drīzāk varētu teikt - mūziku sapņu pārdevēji izmanto, tāpat kā izmanto jebkuru mākslu, jo tā ir lieliska promocija un to var lieliski sajaukt ar pašu sapni.
Jūdu teologu idejas mēs lieliski jaucam ar Baha kantātēm un skaistiem itāļu madrigāliem.
Patiesībā baisi apzināties.
___________________

Vai es gribētu būt skaņu režisore?
Vai iet no nulles mācīties RTU vai LU BF?

...