Diagnoze un zāle un zāļu pētniecība

ICD-10

Adjustment disorders

States of subjective distress and emotional disturbance, usually interfering with social functioning and performance, arising in the period of adaptation to a significant life change or a stressful life event. The stressor may have affected the integrity of an individual's social network (bereavement, separation experiences) or the wider system of social supports and values (migration, refugee status), or represented a major developmental transition or crisis (going to school, becoming a parent, failure to attain a cherished personal goal, retirement). Individual predisposition or vulnerability plays an important role in the risk of occurrence and the shaping of the manifestations of adjustment disorders, but it is nevertheless assumed that the condition would not have arisen without the stressor. The manifestations vary and include depressed mood, anxiety or worry (or mixture of these), a feeling of inability to cope, plan ahead, or continue in the present situation, as well as some degree of disability in 9the performance of daily routine. Conduct disorders may be an associated feature, particularly in adolescents. The predominant feature may be a brief or prolonged depressive reaction, or a disturbance of other emotions and conduct.

Culture shock

Grief reaction

Hospitalism in children

Excl.:

separation anxiety disorder of childhood (F93.0)

Redz, cik laba ir asinszāle. Tās darbīgā viela ir - domājams - trīskāršais par depresiju atbildīgo neirotransmiteru uzsūkšanās aizkavētājs. Tādu jau ilgi meklē.
Nu, būs jāpamēģina divas nedēļas nodzert..vēl ir laiks izmēģināt, kamēr stacionārā liks kādu Prozac vai tml.dzert. Pēc divām nedēļām taču vajadzētu būt efektam..

Arhīvs: Armanda vēstule

Pavisam nepiesardzīgi publicēju viņa vēstuli.
Vai nav vienalga, kas to izlasa.


"Labrīt! Arī es varu tā rakstīt, jo nu jau būs pieci no rīta. Nebūs vis tik vienkārši. Es pārāk augstu vērtēju Z. un viņas izturēšanos pret mani, lai ar to riskētu seksuālu attiecību dēļ. Ja man pret viņu vienkārši sirsnīgu jūtu un simpātiju vietā būtu kāda liela kaislība (nu kaut vai apmēram tā, kā pret Tevi), varbūt tad būtu savādāk. Bet tā nav. Un šajā konkrētajā gadījumā es sevišķi apdomāju, kā labāk izturēties - vai ir vērts tik ļoti iejaukties Zanes personiskajā dzīvē, kas viņai varētu nest vairāk ļaunuma nekā labuma, un izmainīt jauku draudzīgu saskarsmi pret kaut kādu romantisku muklāju tikai tādēļ, ka vienīgais pozitīvais pienesums labvēlīga risinājuma gadījumā būtu sekss. Tas arī vienīgais speciālgadījums, kas eksistē līdztekus maniem iepriekš aprakstītajām nostādnēm personiskajā dzīvē un attiecībās.

Par citām sievietēm Tev nav jājūtas atbildīgai, bet Tev pašai nebūtu jādomā, ka es Tev nevaru piedot. Ja nu par kaut ko nepieciešama mana piedošana, tad es jau sen Tev esmu piedevis. Tādēļ jau zvanīju, lai pateiktu, ka nejūtu pret Tevi nekādu naidu un rūgtumu, un vismaz tas ir izdarīts. Iemesls tam, kādēļ man ar Tevi nav iespējamas tīri draudzīgas attiecības, ir savādāks. Es esmu Tev ļoti pieķēries, un šajā gadījumā jo īpaši nesaraujami ir savijušās kopā vēlmes pēc fiziskas un pēc emocionālas tuvības. Tur nekas nav izdarāms. Mēģināt to atdalīt nozīmētu sevi tikai lieki mocīt. Man ļoti žēl, jo pašam jau gribētos uzturēt ar tevi nopietnu emocionālu un intelektuālu saskarsmi, bet tā nu ir sanācis. Turklāt - vai Tev nekad nav ienācis prātā, ka variants, kurā mēs ilgstoši uzturētu tikai un vienīgi draudzīgas attiecības, tāpat ir apšaubāms? Man ar Tevi nekad nav bijis tādas harmoniskas saskarsmes kā ar Z. - un tas nav nekāds pārmetums, vienīgi fakta konstatācija. Atklāti sakot, kopš mūsu pazīšanās sākuma 2002. gadā mēs esam plēsušies kā kaķis ar suni. Protams, ir veltīgi noliegt, ka šeit eksistē kāda savstarpēja pievilkšanās, un tieši tādēļ ir tā, ka tagad iespējamas vai nu intīmas attiecības, vai arī nekas. Tāda ir situācija. Vai nebūtu cilvēka cienīgāk uz to atklāti paraudzīties, nevis uzstājīgi reproducēt aiz skaistām frāzēm paslēptus melus? Es neprasu, lai Tu automātiski pieņemtu manu skatījumu uz šo problēmu, vienkārši aicinu to visu bez liekām ilūzijām atklāti pārdomāt.

Tāpat arī - es vēlreiz aicinu pārdomāt, ko tad īsti Tev un citām sievietēm nozīmē jūsu tik bieži piesauktais draudzības jēdziens (un tas, protams, attiecas ne tikai uz sievietēm vien). Nav nekādas jēgas sev melot, ja realitātē par konkrēto cilvēku atceras un ar viņu sazinās ļoti reti un ļoti neregulāri, tikai tad, ja pirms tam ir izdarīts viss neatliekamais un viss izklaidējošais, ko vien var izdarīt. Man ir mācīts, ka draudzība nozīmē pavisam ko citu. Ar draugiem satiekas regulāri - reizi nedēļā kā minimums. Un arī aizbildināšanās ar attālumu neiet cauri, jo mūsdienās jau nu var braucienu pie draugiem, vecākiem vai citiem tuviniekiem lieliski izplānot vismaz reizi mēnesī, ja runa ir par citu kontinentu, bet ja tas ir tepat Eiropā - nu, mana doma ir pietiekami skaidra. Pie draugiem regulāri ciemojas un aicina viņus ciemos. Ar draugiem pietiekami bieži dodas atpūtas izbraukumos (vai uz teātri, vai hokeja spēlēm - kas nu katram tuvāks). Ja tas viss atkrīt, tad varbūt nevajag sev pašiem melot, ka Jums ir neatliekami darbi katru dienu no vietas nedēļām un mēnešiem ilgi. Tādā gadījumā daudz godīgāk būtu atzīt, ka Jums vienkārši ir citas prioritātes - citi cilvēki, citas attiecības, citas nodarbošanās. Tas nav nekas slikts - neviens nevar būt draugos ar visu pasauli, bet ja Jūs izvēlaties sevi mānīt attiecībā pret mani, tad arī nebrīnaties, ka pretī saņemat ļoti vēsu un ironisku attieksmi. Precedenti ir bijuši arī Tavā paziņu lokā. Piemēram, Jurģis un Austra. Gribas ticēt, ka Tu esi godīgāka un saprātīgāka par viņiem.

Visbeidzot - trešā lieta, par ko es aicinu Tevi padomāt. Tāpat kā Tu raksti, ka, ja vien Tev būtu nauda, Tu mani uzaicinātu pie kāda laba psihoterapeita, es varu teikt to pašu - ja manā rīcībā būtu nepieciešamie finanšu līdzekļi, es nopietni padomātu, kā ar psihoterapijas palīdzību varētu risināt ne tikai mūsu abu saskarsmes problēmas, bet arī palīdzēt tieši Tev. Es esmu bijis noraizējies par Tevi, un tā tas ir arī tagad - par tajām disfunkcionālajām attiecībām, kurās Tu biji iestigusi (ceru, ka vismaz tās ir pārtrauktas), par bēdīgo sociālo situāciju, par visādiem nejēdzīgiem mazvērtības kompleksiem un vismaz daļēji neapzinātu vēlmi savas nesakārtotās attiecības ar vecākiem un pagātnes pārdzīvojumus pārnest uz citiem; tur speciālistam būtu ko darīt, un es ceru, ka varēšu kādreiz Tev palīdzēt un Tevi atbalstīt ne tikai ar sarunām vien. Protams, aiz rokas aizvest otru pret paša gribu pie psihiatra vai, teiksim, narkologa nav nekādas jēgas - to vērts darīt tikai tad, ja pats cilvēks saprot, ka savu agrāk piedzīvoto pāridarījumu un iekšējo dēmonu projicēšana uz otru bērnišķīgas apsaukāšanās formā ir viens no sliktākajiem rīcības veidiem, kāds vien var būt. Pat ja tas jums sagādā emocionālu gandarījumu, ilgtermiņā, no malas pārlūkojot cilvēka dzīvi vairāku gadu griezumā, redzams, ka tas iedarbojas graujoši - sociālās saites sairst, vēl palikušās attiecības panīkst, bet nākotne izskatās drūmāka un vienmuļāka nekā jebkad. Taču šķiet, ka vismaz šai ziņā Tu esi tapusi gudrāka.

Tuvojas Ziemassvētku laiks, un tad nu, pēdējo reizi Tev rakstot, novēlu gaišas domas un gaišus notikumus Tavā dzīvē. Nosvini Ziemassvētkus un sagaidi Jauno gadu tik labi, cik vien iespējams."

Testa režīms un drupačteksts par mīlestību

Uz brīvdienām viena ar bērnu. It kā pirmoreiz tik mierīga (zāles!), apskatījos arī vienas klasesbiedrenes ūberlaimīgās ģimenes bildes - nav emociju, neskauž kā parasti.

Rīt viens plāns, parīt tāpat, kā neizgāzt?

Nu suņi arī ir! Tas palīdz.
Parasti es aizeju pētīt citu cilvēku dzīves, salīdzināt detaļas un tas beidzas ne ar ko, un priecāties par to, kā domāšana pamazām izrubās/izslēdzas.
Bērns ir ļoti interesants, protams, bet, kad paliec viens, tad viņš tikai traucē - nu, kā vienmēr ar mani ir bijis.
Sūds.

Tagad pietiks, iešu prom. Redzēs, kādas tās dienas sanāks. Naudas it kā būtu jāpietiek, ja nesavārīs sūdus, ēdiens pāri acīm pieejams. Man, zināms, no sevis ir bail.

Atceros Ulda - "vai tu bēdājies, ka es braucu prom?" man tas bija pārsteigums, jo kaut kā šoreiz viņš man daudz pievērsa uzmanību. Kāpēc? Nāca pretī ar suņiem, daudz glāstīja..es nezinu..tas jautājums izskatījās pat pa pusei nopietni, tā, it kā viņš gribētu zināt, vai esmu viņam pieķērusies vai tikai izmantoju par resursu avotu - bet baidās nopietni jautāt.

Nav patīkami atzīt, ka esmu pat ļoti pieķērusies un tas nezūd. Tas ir kaut kas cits nekā iemīlēšanās, nu jau ir par daudz laika pagājis. Miesaskāre jā, ļoti daudz, protams, bet vēl kaut kāda interese un perspektīva.
Pasaulē, kur viss ir vai nu paredzams, vai atgrūdošs un nesaprotams, pārāk moderns, viņš ir optimālais stabilitātes un radošuma sajaukums.
Cik birokrātisks teikums! Neprotu labāk uzrakstīt. Bet es jūtos tik mierīgi ar viņu, - protams, mēs nesaprotamies un ir aizliegtās teritorijas, filmas, psihes pārbaudījumi, mēs abpusēji esam novilkuši dzeloņdrātis un aiztiekot ir rūgtums, - bet tur kaut kas mierīgs un mīļš ir, un es no tā labprāt neatteiktos.

Vai tad vēl kaut kas cits saucas - mīlestība? Domāju, ka nē.
Izdevīguma un rūpēšanās apvienojums..

Man ir gan bail atzīt sev, ka viņu mīlu, jo tad taisīt histērijas un piekasīties kļūst grūti. Par to nevar padomāt vairs, Alise prasa savu. Rītdienai jātaisās. Es ceru, ka neizgāzīšu pasākumu.

_____________________________________________________________________________
Papildināts svētdienas vakarā 18:20.

Bijām uz "Dauderu" muzeju, Ģimenes dienu,  skatīties bruņinieku aprīkojumu un pēc tam gulēt (bērni) pie Daces.
Problēma izrādījās rōzā ragaviņas, kurās Alise tika vilkta turp un atpakaļ kādu kilometru. Viņas ieilgušais klepus tās dienas vakarā kļuva par tādu īpaši riebīgo.
grr, vakarā es, protams, sevi lamāju - kāpēc vajadzēja vēl pēdējā brīdī sākt tās vafeles taisīt, kāpēc nevarēju vispār vienkārši iet uz muzeju un gaidīt sākumu, tās xdesmit minūtes jau paskrietu ātri.
Nez, naktī viņa kaut cik gulēja, es gulēju blakus, daudz sliktāk par viņu šaurajā gultiņā.. No rīta pat it kā normāli jutās, dzīvojās, - kamēr es pie datora aiz skaudības lasīju par Kultūru vidusskolu, tikmēr smuki izēda b/d dāvinātās piparkūkas, spēlējās. Gājām uz veikalu, arī nekas tāds novirzīts.
Tikai negribēja iet gulēt. tika tikai trijos, kopā visa likšana aizvilka vismaz pusotru stundu. Piecos pamodās no sapņa un sabrēcās no tumsas istabā, tad dziļi nejauki klepoja..un aizmiga atkal.
Es ceru, ka Uldis ar visiem nav pa ceļam nosities un mums vakarā vedīs pienu no Maximas..

Rīt baigi vajadzētu aizkulties līdz TBC slimnīcai, līdz Purvciemam, lai ir miers ar tbc izslēgšanu. Es jau riktīgi sanervozējos, nu nolādēts, šitā bomžu slimība, un vēl atteicos DzN viņu potēt. Labi, ka nebija pakāsta pošu pase. Tur arī izlasīju - ka pēc laikam trim mēnešiem viņš - uz trijmēnešu poti - tā arī ir savu tbc dabūjis.
nu jā..un vēl tā gripas pote. rīt bija kārtīgs maratons paredzēts: Mantū tests, ģimenes ārste - kur jādabū mums abiem atlaides izziņa gripas vakcīnai - sociālais dienests - kur jāiesniedz lūgums pēc žēlabu pabalsta dzīvoklim un jāiedod trūkstošie dokumenti - un vēlreiz sociālais dienests - kur Edžum jāapskata soc.reh.krist.centrs "Sirdsgaisma"  - un visbeidzot "Vadakstīte", kur jāizņem Alise, ja pirms tam jau nav saņemts nikns zvans par citu bērnu apdraudēšanu ar viņas klepu!
Ja to visu pakāš podā, tad ir kā parasti, garīgais zemē par plānotnespēju.
Es nezinu..Mēģināt jau laikam mēģināšu.

Miers tā arī paliekoši nepazuda pa brīvdienām.
Neko nesakārtoju! Sestdien pārradāmies tikai septiņos (suņi nebija piečurājuši, ēst nedošana attaisnojās), un šodien es mazgāju veļu, trīs reizes. Tajā arī viss pagāja. Divreiz pie datora. Ar suņiem, uz veikalu, dot ēst Alisei, likt gulēt, veļa-veļa-veļa, dators otrreiz.

Citāts par durvju rokturi

"Tātad sapratu, ka tas notikums – tā bilde ir tāda, kur cilvēks turas pie durvju roktura, lai arī pašu durvju vispār sen jau vairs nav. viņa peld gaišā nekurienē, bet veca ieraduma pēc (nejautājot sev kāpēc), ļoti spītīgi un ietiepīgi, kā mazi bērni, turas pie tā roktura un nemet viņu zemē pat tad, kad viņai to pasaka n-tās reizes. viņa neskatās, bet tik jūt roktura drošās formas, satvērienu un turas, jo „tā taču kādreiz bija tik droši”. Un es sadusmojos uz to(sevi,protams), cik tā situācija ir absurda un cik ļoti esmu tērējis savas stundas fiziskā laika, savas domas, vienkārši, it kā, pa tukšo, lai parādītu no vairākiem leņķiem cik šī situācija ir absurda. Lai vai kā. Cilvēki – lūdzu neturieties pie rokturiem, ja tur nav durvju."

citāts - no man svarīgā pašnāvību bloga.

N u j ā.

Zinātniski tas būtu - ilūzija, vai ne.
Man arī, kā gandrīz visiem, ko pazīstu, ir tik sapiņķerētas attiecības ar savām ilūzijām. Ziedonim bija epifānija par kuģīšiem - "manā sirdī ir pilns ar nogrimušiem zemūdens kuģīšiem", kā tur sagrimuši tādi un tādi un šitādi, un beigās jāceļ ārā ar ekskavatoru, bet tur valsts kvotas un rinda jāgaida, labs, vai ne..
Es nezinu, vai tie kuģīši ir celšanas vērti.

Izsapņotais psihiatra darbs neizskatījās pēc medusmaizes, nemaz ar ne. hmmz, stacionārā..
kā tas ir - ietekmēt jau tu nevari..īpaši smagos.. Tu vari saprast un modelēt, cik tur jauki molekulas slēgājas, un viss. cilvēks paliek tev nepieejams, viņš ir aiz kognitīviem režģiem un adaptācijas ierakumiem, un nahuj/nekrāna nelīdīs ārā.
Tu vari tikai izēsties cauri tiem režģiem un ierakumiem, un mēģināt atrast kādu tārpeju viņa deformētajā Lobačevska ģeometrijā ar šķībiem leņķiem.
Un var arī nesanākt, vot tur tas cipars.

kāpēc tā doma neatstāj?

Vai es spēšu to vaicāt pshoterapeitei???????

es domāju, ka ne. es spēju sev nezinkā nodarīt sāpes un mocīt, es spēju uzbrukt citiem pēc vislabākajiem histēriķu paraugiem, bet lūk, šo melno kasti atvērt es nevaru. kas būs, kad NVA mani par šo sāks varot, es nezinu, tas būtu ļoti vajadzīgs, bet es nesaprotu, kā to panākt.
jo ātrāk saņemties, jo labāk.....
Citādi man zudīs tas, kas jau ir.
Tas ir daudz, bet drošības pilnīgi nekādas.

Dzīvnieku depresijas pētniecība

šito vajag izlasīt un izanalizēt!
Varbūt, ka tas ir par mani un visiem līdzīgajiem. Kaut kā šausminoši pazīstami skan.
Raksts par IEMĀCĪTO BEZPALĪDZĪBU.

Turpinājumam ar analīzi būtu jāseko, ja man pietiks gribasspēka. ko, a?

Ko palasīt, kad gribas lēkt augstāk par pakaļu

Kredītņēmēju blogs: pamatā divas sugas, hipo un ātrie kredīti

Pilnīgi vāks:

1. kādā cilvēki izmisumā
2. cik tomēr cilvēki impulsīvi pieņēmuši lēmumus
3. kā tomēr viņiem patīk vainot citus.

Nu bļins.

labi, gribas to īpašumu, bet tomēr, johaidī, cik bīstami.
cilvēki māk tā sapīt visu, ka ar normālu prātu, rādās, var nepietikt.
Jurisdikcija atgādina kādu psihenes nodaļu.

Dialogs ar sevi, pirmais garais stāsts pēc pārtraukuma

Varbūt šo emuāru vajadzētu pārdēvēt tā.

Es nezinu, kuru savas būtības pusi biju domājusi šeit rādīt. Droši vien uzpucēto, cilvēkiem mēdz būt tādi parādes blogi.

Laikam negribu tādu vis.


Vienvārdsakot, kad puikam bija skolā problēmas un atkal saasinājās astma un atkal māju nevarēja sakārtot un negāja uz priekšu ne NVA, ne vīrieša iecerētais (un arī manis iedomātais) mūzikas projekts -
- tad pēkšņi trauksme izlīda no kaut kādas tumšas vietas, kur to biju turējusi.

Pie audzinātājas nevarēju aiziet runāties un viss. Kļuva arvien sliktāk.
Biju nokavējusi NVA konsultāciju, un, kad viņiem zvanīju, dabūju pa muti, ne ļoti, bet tobrīd tas likās briesmīgi. 

Tās bija janvāra beigas, dažas dienas pēc 29.dzimšanas dienas.

Brrrrrr.

Tajās dažās dienās man noteikti bija kādi riebīgi neirotransmiteri virs normām. Pagulēt es nevarēju, bija dažādas autonomās nervu sistēmas parādības.
Drausmīgi jūtīga, drausmīgi uzvilkta, drausmīgi bailīga.

Tajā dienā es sadūšojos un lūdzu dakterei Adaptola recepti. Wikipēdijā atradu anksiolītiķu klasi un meklēju, kas nav benzodiazepīni. Atradu arī Adaptolu un izlēmu lietot to un baldriānus vai citus augus.

Tad pat piezvanīju Armandam, izrunājos.. nu par to labo vēstuli, ko cilvēks bija uzrakstījis, to arī te vajadzēs ielikt..
izskatījās, ka viņš tāpat mīcās uz vietas, tikai "mēģinājis izlīgt ar cilvēkiem", ka viņš joprojām ir pilnīgi atkarīgs no citu uzmanības un ļoti baidās konkurēt ar kādu un visu minēto agresīvi noliedz. Šainiji.
Protams, ka viņš piekrita visam, ko es kopā ar viņu varētu darīt.. izskatās, ka viņš nezina par tāda valsts apmaksāta stacionāra esamību, uz kuru mani šodien nosūtīja.
Tikai es nezinu, vai viņš spētu pats aiziet pie psihiatra un neteikt visu laiku - "pie visa vainīgi ir citi, un savu sirdsapziņas pārmetumu dēļ viņi mani pie jums atsūtīja". bet varbūt arī tad būtu labi..
Katrā ziņā es beidzot sev atzinu, cik man grauž gan tas, ka es nevaru atrast laiku un drosmi, lai mierīgi saprastu to vēstuli un atbildētu uz tādu, gan arī Ulda nervozā un nicīgā reakcija uz uzmanības pievēršanu Armandam.

Tad sekoja zvans Agitai, - arī, lai ievāktu informāciju par Pārdaugavas trakomājas filiāli, un arī, protams, mierinājumam un uzzināšanai, kā klājas.

nu un tad vakarā jau bija mierīgāk.
galvenais bija rītā savākties aiziet uz skolu, tas bija tiešām grūti.

Sociālā darbiniece bija ilgi jāgaida, tomēr atradās un lēnām, lēnām visu izrunājām. Es nezinu, cik es novirzījos no normas un cik man varēja redzēt cauri, ka neturos kopā. Bet to pateicu uzreiz, ka man ir bail no klases audzinātājas.
Nu jā.

Ā. Pareizi, vispirms jau bija sociālo apmeklējums dzīvesvietā vai apsekojums, kā tas birokrātijā saucas.
Labi, bet traki, arī visu dienu trīcēja rokas vienkārši.

Pēc tam jau bija atlikusi tikai viena diena, piektdiena, un pēc tam jau bija brīvdienas, es neatceros, kādas. ā jā, es braucu pie Oskara. atceros, ka negribēju, lai viņš redz mani netīru un nesavāktu, es centos. Nezinu, kāds iespaids palika, viņš man diezgan atklāti stāstīja, tiesa, robežas jau bija, bet mums jau nekad nav bijušas pilnīgi drošas attiecības ar to visu pakaļskriešanu, drusciņ jau čekoja par to seksuālo neitralitāti, to varēja just, bet tas nekas..nekā citādi jau nevar iegūt kvalitāti.

Pēc tam visu vakaru spēlēju sintiņu, diezgan nikni, biju dusmīga par to, ka vēl nesen sviestošanās gaitā Dace "Lolu" bija nosaukusi par Bītlu laika dziesmu.
Nu labi, patiesībā jau par to, ka es nespēju atbrīvot sevi - savas emocijas, kādas nu tās bija, ka trauksmes rezultātā bija tikai  vienas pretrunas un mežģīšanās, un ka es nevienam tāpat nebiju laba un nevarēju būt, un vide palika tikpat haotiska un saārdīta kā bijusi. (cik Oskara draugiem skaists dzīvoklis.).

Nākamajā dienā es ar Edžu neko nemācījos. Kāpēc, neatceros. Ā, Uldim bija jābrauc pēcpusdienā strādāt, līdz tam vēlās brokastpusdienas un viss. klausījāmies visi P.o.r.n.o.un ko, viņiem labs, smieklīgs pagājušā vai aizpagājušā gada albums. Un tā arī viņš nesāka mācīties.

Zālēm - mebikāram - efekts bija praktiski uzreiz, tur gan man jāmācās, lai atšķirtu baldriānu no viņa.
Pirmo reizi mūžā lietoju psihotropu vielu apzināti un ilgstoši. Nu pagaidām nekas, esmu pat ļoti apmierināta. Viela netraucē. Apziņa ir t i k a i mierīgāka.
Nu, miegs nāk vairāk, bet man liekas, tas ir no baldriāna GABA aktivitātes un no tā, ka, ja trauksmi noņem, tad tu sev atļauj gulēt vairāk.

Vairs nevaru parakstīt, bail, ka tūlīt laiks sev beigsies.